Glabāju un sargāju šo relikviju. Sen neesmu runājusi ar Dainas kundzi, bet viņa manā atmiņā joprojām stāv blakus Brīvības piemineklim - tāda balta un taisnu muguru. Viņas stāsti ir nemainīgi, viņa nemeklē laika konjunktūras piedāvātos rāmjus, un nelietis viņai vienmēr būs nelietis, bet varonis paliks varonis - lai ko tur kāds arī teiktu. Viņa nesaprot, kā var negodināt latviešu leģionārus un mežabrāļus un kā var piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni Latviju nezinošiem staļmeistariem vai zaļknābjiem, kuri nav izdarījuši par naga melnuma tiesu vairāk, nekā no viņiem ir prasīts darba līgumā. Varbūt viņa nesaprot tāpēc, ka esam iegrimuši tolerancē un piesardzībā, sīkmanīgā sevis aplūkošanā un vairs (vēl?) neprotam skatīties plaši, iekļaujot savā aculokā visu Latviju, ne tikai savu atspulgu laika spogulī?

Ja Dainai būtu spēks, viņa noteikti piedalītos lāpu gājienā, kas jau tradicionāli ik gadu 18. novembrī notiek Rīgā: tas, iedegdamies pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa un izlīkumodams pa Rīgas ielām, sasniedz kulmināciju netālu no Brīvības pieminekļa. Daina, kas gadu desmitiem ir kopusi savu latvietību kā brīnišķu dārzu, savulaik teica: «Kārlis Ulmanis savulaik teica, ka zeme ir jākopj, jo pašas aug tikai nezāles. Un to viņš attiecināja ne tikai uz burkānu vagām, bet arī uz valodu. Ulmanis teica, ka valoda - tā ir tauta, tauta - tā ir valsts. Ar savu karogu, himnu un ģerboni. Ja kāds cilvēks uzdrošinās kvakšķēt kaut ko pret Ulmani, tad man visa mugura zosādā. Tad man ir sajūta, ka tas cilvēks ņirgājas ne tikai par manu tēvu un māti, bet arī par tiem simtiem tūkstošiem latviešu, kas gāja bojā pret sarkanā ciklopa pārspēku.»

Bet Daina, visticamāk, nepiedalīsies lāpu gājienā. Ja piedalītos, šķiet, pavīpsnātu par «drošības apsvērumiem», kas liedz gājiena dalībniekiem savu patriotismu aiznest līdz pat Brīvības piemineklim: lāpas jānodod jau iztālēm, pēc tam var droši lavīties uz pieminekļa pusi, kur pēc gājiena beigām ar stundas atstarpi paredzēta Valsts prezidenta uzruna. No kā baidās drošībnieki? No tā, ka prezidentam mēteļa mala aizsvilsies? Kas radījis šo slimīgo piesardzību? Laikam sapņoju, bet tas būtu tik patriotiski un skaisti, ja Raimonds Vējonis aicinātu lāpu gājiena dalībniekus iededzināt siltumu un gaismu laukumā pie Brīvības pieminekļa vai arī pats paņemtu lāpu un ietu kopā ar gājiena dalībniekiem, tā apliecinādams savu tuvumu tautai. Bet, piedodiet, es tikai sapņoju: tādas ir manas savādās iedomas.

Tikpat savādas tās ir par valsts apbalvojumu piešķiršanu, konkrēti - par Viestura ordeni. Jau gadu Jānis Vasiļevskis, nacionālo partizānu pētnieks, cenšas panākt, lai ar Viestura ordeni, kas tiek piešķirts «par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā», apbalvotu mežabrāļus. Pavasarī Viestura ordenis tika piešķirts tikai diviem nacionālajiem partizāniem, Latvijas proklamēšanas gadadienā to saņems vēl astoņi, bet vēl divpadsmit - paliks gaidot. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl esot «jāpēta», vai viņi ir tik labi, kā apbalvošanas iniciatoriem šķiet. Vai nepietika ar vēstures doktoru Ainaru Bambalu, kas jau izpētīja visu apbalvojamo mežabrāļu gaitas un neatrada tajās neko nosodāmu? Tieši otrādi - viņu gaitās bija tikai apliecinājums mirt par Latviju. Vai tiešām Ordeņa kapitula piesardzībai jābūt tik histēriskai, ka ar ilgošanos jāgaida visu mežabrāļu aiziešana Mūžībā, lai beidzot varētu atviegloti nopūsties, sak, izdarījām, ko varējām?!

Cik krasa tomēr atšķirība starp varas piesardzību, kas robežojas ar bailēm, un vienkārša cilvēka bezkompromisa stāvēšanu ar taisnu muguru. Cik krasa ir robeža starp tukšmuldēšanu par mīlestību uz Latviju un patiesu gatavību atdot dzīvību tās dēļ. Nosūbējušais karodziņš man rokā silst, un es zinu: Latvija dzīvo tādu cilvēku dēļ, kuri tic tās spējām būt mūžīgai. Vai tie ir mežabrāļi, prezidenti vai sētnieki. Vajag tikai ticēt, glabāt un sargāt.

Elita Veidemane/NRA.lv