Milzīga «tautas manifestācija» par šo tēmu gan neizdevās, taču ir izdevies pārbiedēt ne vienu vien augstu amatpersonu, kas, negribēdama pakļūt zem propagandas ceļa ruļļa, ļengani pakļaujas kampaņotājiem un nosoda sarunas kā «nepieņemamas». Kas tur ir tas nepieņemamais - ka politiķi sarunājas?

Pazemota ir arī Saeima, kurai taču tiks uzspiesta Rīdzenes sarunām veltītas parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana. Tiek braukts virsū ģenerālprokuroram, doti padomi jaunajam KNAB šefam, kā viņam jāuzvedas, paģērēta Ventspils mēra Aivara Lemberga nelaišana pie koalīcijas galda un «sarunās iesaistīto» ZZS ministru atkāpšanās. Tā vien skaties, drīz jaunā plintnieču kompānija ar pātagu rokās dresēs politiķus celties, gulties un lēkt cauri degošiem apļiem.

Kādu brīdi šis apmātais apdullums vēl rullēs, bet tad pienāks mirklis, kad emociju paisums atkāpsies, putas čabēdamas saplaks un paliks sausais atlikums. Un kas tad paliks pāri?

Var lasīt sarunas no sākuma uz beigām un no beigām uz sākumu, taču, ja blakus uz galda paņem un atver Krimināllikumu, nekur nekādā veidā neviens no politiķiem un amatpersonām nekādu likumu nav pārkāpis. Ir viena vieta, kurā varbūt sanāktu Aināra Šlesera interešu konflikts, ja viņam patiešām piederētu uzņēmums Rīgas brīvostas teritorijā ar nosaukumu - Rīgas tirdzniecības osta (RTO). Taču ir zināms, ka pēc neskaitāmām kratīšanām (gandrīz 50) nekādi pierādījumi tam nav atrasti. Šlesers ir varbūt grasījies uzņēmumu vai tā daļas iegādāties vai arī blefojis, lai sarunu biedru acīs izskatītos svarīgāks. Bet tas nav noziegums. Tāpat pat ne administratīvs pārkāpums nav lamāšanās, jo tā ir notikusi aiz aizvērtām durvīm, ne publiskā vietā un ne dāmu klātbūtnē. Necenzētos vārdus ir publiskojis žurnāls un portāli.

Tomēr, iespējams, patiešām ir pastrādāts viens ļoti smags noziegumus, par ko vajag satraukties gan parlamentā, gan visaugstāko amatpersonu līmenī, gan tiesībsargājošajās iestādēs, gan cilvēktiesību aizstāvjiem, gan visai juridiskajai un politiskajai videi. Ja šie sakompilētie, montētie sarunu atreferējumi ir no izmeklēšanas laikā veiktām operatīvām lietām, tad ir nozagta informācija un ir izpausts valsts noslēpums. Tas, lūk, patiešām ir nopietni.

Kas īsti Latvijā notiek ar valsts noslēpumu? Neba taču pirmā reize, kad viens politekonomisks grupējums populistiskas skandalēšanās nolūkā lieto zagtu valsts noslēpumu pret konkurentiem. Ļoti apšaubāms ir tiesiskais pamats, uz kura KNAB darbinieki ir vairākus gadus no vietas noklausījušies amatpersonu un politiķu sarunas, bet nu tur varbūt iespējamas atrunas, ka bija aizdomas par smagiem noziegumiem, kas neapstiprinājās. Taču neapšaubāmi prettiesiski ir tas, ka operatīvie materiāli ir noplūduši.

Pašlaik sabiedrībai tiek stāstīts, ka ļoti svarīgs ir sarunu saturs - tiek atdzemdināts vecs murgosfēras mīts par «oligarhiem» un citiem purva monstriem, kas vainīgi pie visām nelaimēm. Apžēliņ, kādā veidā šodien ar astoņus gadus vecām pļāpām kaut ko apdraud Viesturs Koziols, kam nekas nepieder, vai Jānis Urbanovičs, kurš iedzīts dziļā opozīcijā? Andris Šķēle un Šlesers no politikas ir tālu, un jau sen.

Liela jo liela bēda Latvijas sabiedrībai ir tas, ka prasmīgiem propagandistiem ar intensīvu kampaņošanu izdodas manipulēt ar daudzu ļaužu smadzenēm, absolūti apvērst otrādi jēdzienu «tiesiskums». Tiesiskums nav tad, kad pustrakas revolucionāres iet ar karogu bļaudamas un pūlis tām pakaļ, un amatpersonas tiek linčotas saskaņā ar kādu uzskatiem par to, kuri šajā valstī ir sliktie un kuri labie.

Savulaik kāds bija klausījies Ilzes Jaunalksnes privātās sarunas. Tā kā viņa ir pazīstama propagandas druvas darbiniece no šīm pašām orveliskajām Patiesības ministrijas aprindām, skanēja tik spalga spiegšana, ka ausis krita ciet. Visi tiesībsargājošio iestāžu darbinieki, kas bija vai varēja būt vainīgi pie klausīšanās un publiskošanas, tika stiepti uz tiesu. Tad tiesiskums bija tāds, bet tagad ir cits?

Daži bijušie KNAB darbinieki, kas gadiem ilgi izspiegojuši politiķus, ir izfenderējuši no savas kādreizējās darbavietas valsts noslēpumu saturošus materiālus un tagad tos bez kautrēšanās liek lietā pret konkurentiem politiskajā cīņā. Iespējams, šādu materiālu ir vēl daudz. Gan jau tajos ir arī kādi komercnoslēpumi, kurus var pārdot, vai sensitīva privāta informācija, ar kuru var šantažēt. Var raustīt un diskreditēt daudzus jo daudzus cilvēkus. Un, ja to var darīt ilgstoši, pat neslēpjoties un nesodīti, tad, lūk, tas gan ir visīstākais apdraudējums valstij.

Māris Krautmanis/NRA.lv