Kas ir streika iemesls? Medicīnas darbinieku atalgojuma jautājums jau it kā tiek risināts ar obligāto sociālo iemaksu palielināšanu par vienu procenta punktu. Ko vēl grib streikotāji? Konflikta cēlonis ir Veselības ministrijas piedāvājums ģimenes ārstu atalgojumu palielināt mazākā mērā nekā vidējo algu citiem ārstiem (2018. gadā par 221 eiro mazāk, bet 2020. gadā par 320 eiro mazāk), bet kapitācijas naudas (summu par katru ģimenes ārsta pacientu) pieaugumu piedāvā 42% no prasītā 2018. gadā, 35% no 2020. gada prasītā palielinājuma. Otrdien streika organizētāji paziņoja, ka sarunās ar Veselības ministriju vienošanās nav panākta un streika prasības valdība nepildīs.

Situācija ir iegājusi strupceļa fāzē, kad abas puses kā āži ietiepjas un nedomā piekāpties, bet piekāpties vajadzēs. Iespējams, abām pusēm. Ir skaidrs, ka veselības sistēmas nepietiekamā finansējuma augonis ir briedis nepiedodami ilgi un jau sen bija pienācis laiks to izoperēt. Tas jādara droši, ar pārliecību, lai nenotrīs rokas. Minstināšanās un neveiklie centieni ģimenes ārstus kaut kā apdalīt jau ir noveduši līdz streikam.

Var būt dažāda attieksme pret streikojošajiem ārstiem, bet uz hroniski zemā mediķu atalgojuma fona īpaši netaisnīgi izskatās Saeimas deputātu algu celšana bez jebkādiem streikiem, turklāt sev viņi ir izkārtojuši divas reizes gadā ilgstošas brīvdienas. Šādā situācijā mediķiem (un ne tikai viņiem) turpināt pieciest dažādus finansiālus pazemojumus ir sevis necienīgi.

Mediķi, kas ārsta diplomu ieguvuši vēl pirms gadiem piecpadsmit, atceras, ka, sākot mācīties, bijuši pārliecināti, ka civilizētā Eiropas valstī ārstu atalgojums nevar ilgstoši palikt tik nožēlojams. Gan jau, kad viņi beigs mācības vai drīz pēc tam, algas ārstiem palielināsies un tuvināsies attīstīto valstu līmenim. Taču, kā dziesmā dzied, gadi skrien kā stirnas, bet algas nemainās (salīdzinot ar vispārējo līmeni). Ar zināmu melnā humora piedevu viņi smīkņā par šodienas medicīnas studentiem, kuri uz kaut ko līdzīgu cer tagad.

Kad runā par nepieciešamību celt atsevišķu profesiju atalgojumu, tad parasti tiek lietots arguments - atalgojumam ir jābūt starptautiski konkurētspējīgam, lai nozares profesionāļi neaizbrauktu strādāt uz ārzemēm. Tieši ar atalgojuma konkurētspējas palielināšanu parasti tiek attaisnota algu celšana valsts pārvaldes aparātā, taču līdz šim nav nācies dzirdēt kādu ministru sakām, ka grūti apturēt ministrijas darbinieku aizplūšanu uz ārzemēm. Medicīnas nozarē tā ir ikdiena, jo reti vēl kurā nozarē ir tik liela disproporcija starp atalgojuma līmeni Rietumvalstīs un Latvijā. Ja kāds Anglijā strādājošs kāpostu griezējs saņem turienes minimālo algu, tad arī Latvijā, strādājot būvniecībā (vismaz Rīgā), viņš īpaši daudz mazāk nesaņemtu. Medicīnā šīs atalgojuma atšķirības ir krietni lielākas, pat nesalīdzināmas. Rietumos katrs ārsts ir pieskaitāms pie turīgākās sabiedrības daļas.

Var jau teikt, ka «viņi saņem aploksnes», taču ne visi medicīnas darbinieki tās ņem, un ne visi ir tādās vietās, kur šīs «pateicības» vēl dod, jo aplokšņu došana, par laimi, iet ārā no modes. Taču, galvenais, visa šī «pateicības aplokšņu» būšana ir ārstu cieņu graujoša un mūsdienās jau izskatās nepieklājīgi arhaiska. Mediķi grib par savu darbu un kvalifikāciju (atcerēsimies, ka ārstu apmācība ilgst sešus gadus pamatstudijās plus trīs līdz seši gadi rezidentūrā) saņemt legālu, cilvēka cienīgu atalgojumu, lai nebūtu jācīnās ar iekšēju konfliktu - varbūt braukt uz ārzemēm, kur var saņemt krietni vairāk?

Jācer, ka mediķu streiks valdībai tikai palīdzēs situāciju veselības sistēmā sakārtot, jo mūsu cilvēks bez spiediena neko darīt negrib. Pat tas kāpostu griezējs, kurš Anglijā par septiņām mārciņām stundā strādā, muguru neatliecis, savā tēvu zemē ne par kādu naudu tā strādāt nebūtu piedabūjams. Tā vien izskatās, ka nav lielas starpības - vai kāpostu griezējs vai ministrs -, bez pipkas (spiediena) kārtīgi nestrādās.

Bens Latkovskis/NRA.lv