Kā vēsta LSM.lv angļu versija, daudzi NMG vadītājam Albertam Jodim piederošie ziņu portāli, t.sk. acīmredzot arī Bizness.lv, priekšvēlēšanu laikā skaļi atbalstot Ventspils mēru Aivaru Lembergu un šajā sakarā, pēc blogera domām, publicē viltus ziņas (fake news).

LSM.lv gan nav ņēmis vērā faktu, ka bloga ieraksts pats par sevi nevar tikt uzskatīts par objektīvu informāciju, jo to paudis pašpasludināts eksperts. Savukārt, runājot par Nacionālo mediju grupu, tās piederošo portālu uzskaitījums vienmēr ir bijis publiski pieejams, un kā uzsver Alberts Jodis, viņš kā mediju īpašnieks un faktiskais vadītājs (redaktors) var noteikt to redakcionālo virzienu pēc saviem ieskatiem, turklāt visa publiski sniegtā informācija par Aivaru Lembergu un tā oponentiem ir korekta un balstīta uz publiski pieejamiem faktiem. Tam visam pāri – Nacionālā mediju grupa vienmēr ir centusies nodrošināt Latvijas sabiedrībai brīvi pieejamu, daudzveidīgu, objektīvu un nesagrozītu informāciju, tā neatbalsta propagandas kultivēšanu vai slēptu interešu lobēšanu.

“Viens ir, ja, atvainojos, blogeris urbinot degunu uzraksta kaut kādu nesaprotamu rakstu, pavisam, kas cits, ja šo informāciju nekritiski pārpublicē sabiedriskais medijs, kurš, starp citu, tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu. Manuprāt, situācija, ka medijs nav papūlējies noskaidrot visus faktus un uzzināt arī otras puses viedokli, liecina tikai par to, ka Latvijas mediju vide šobrīd nav pietiekami sakārtota. Kurš gan runātu par viltus ziņām, pašiem izplatot šādu informāciju? Iespējams, ja Nacionālās mediju grupas portālos ik dienas būtu lasāmas ziņas par Vienotību, Solvitu Āboltiņu un vēl kādu līdzīgu personāžu, runas par tā neobjektivitāti nemaz nebūtu, jo, jau tagad redzams, kādus politiskos spēkus atbalsta katrs medijs. Turklāt, uzdrīkstēties rakstīt par Lembergu, kuram mediji piesien tādus vārdus kā “oligarhs” un “smagos noziegumos apsūdzētais”, manuprāt, neliecina par neobjektivitāti. Tad, lai LSM.lv nāk un parāda, kuri fakti publiskotajos rakstos nav patiesi! Vai ir kaut viens tāds, par kuru varētu būt šaubas?” vaicā Jodis, piebilstot, ka viņam šajā situācijā rodas jautājums, vai maz sabiedriskajam medijam nepieciešams valsts finansējums, ja tas informācijas ziņā barojas no tiem pašiem avotiem, kur blogeri, kuri nesaņem par to nekādu atlīdzību.

Nenoliedzami, šis nav vienīgais gadījums, kad masu komunikācijas līdzekļos novērojamas iezīmes, kas liek apšaubīt mediju godaprātu un bezkaislīga sabiedrības informētāja lomu. Arvien biežāk medijos novērojama neviennozīmīgi vērtējama informācija, taču tā turpinot, medijs var pilnībā zaudēt sabiedrības uzticību. Vai mēs to vēlamies?