Piemēram, Aleksandrs Gapoņenko nesen uzdāvināja man savu grāmatu Grēka ļaudis un atturētāji. Arī tā man deva vairāk vielas domām par to kļūdu cēloņiem, ko esam pieļāvuši savā integrācijas, multikulturālisma politikā, attiecībās ar cittautiešiem, nekā mūsu oficiālais pašvērtējums. Līdzīgā kārtā esmu guvis ne vienu vien atziņu sarunās ar citiem saviem šā loka paziņām. Viņi nav muļķi. Un mēs, satikušies, nebūt nerunājam unisonā. Mēs sarunājamies kā cilvēki, kuri viens otru respektē arī tad, ja uzskati ir savstarpēji nepieņemami. Man tas šķiet pilnīgi normāls dialoga veids. Un vienīgais, kas mani šādās reizēs kaitina, ir mana personiskā nesagatavotība. Esmu centies no šīm sarunām izrietējušās atziņas publiski noraidīt varai kā signālu, kā ierosinājumu kvalitatīvāk pārdomāt savu darāmo kaut vai tās pašas valsts drošības dēļ. Jo uzskatu, ka ne tikai Krievijas iespaids, bet arī pašas Latvijas politika, tās kvalitāte lielā mērā nosaka mūsu iekšējo attiecību stabilitāti un gaisotni. 

Nupat mēs, teju septiņdesmitgadīgi puišeļi, Rīgas Civilās aviācijas institūta kursabiedri, satikāmies un runājām arī par šīm lietām. Vairāki no viņiem savulaik balsoja par Latvijas neatkarību. Arī viens ebreju cilmes vīrs. Viņš joprojām ir nepilsonis, lai arī citi viņa ģimenē esot pilsoņi. Bet viņš - tieši attieksmes dēļ - neiešot pazemoties. Viņa latviešu valoda nav ideāla, bet - tā ir latviešu valoda. Vēl viņš piebilda, ka par Latvijas neatkarību, ja vajadzēs, balsos atkal. Jebkurā gadījumā. Ar to es gribu uzsvērt, ka visās šajās attiecībās, tās risinot, katrā konkrētā gadījumā ir jāredz konkrēts cilvēks. Nevis masa. Valsts kļūs drošāka. Taču - principiālu skaidrību no DP pārskata, kas tad īsti ir mani čomi, es negūstu. Un, kamēr es to negūstu, tikmēr, no gada gadā redzēdams tos piesauktus vienā un tajā pašā raksturojuma pakāpē, es sliecos domāt, ka viņi tur minēti ne tik daudz kā drauds Latvijai, bet kā «ēsma», ar kuru barot un baidīt mietpilsoņus, norādot tiem, kā un par kuriem ļaudīm vajag «pareizi» domāt.

Jau atskan runas par Latvijas pārvaldes militarizāciju (kaut vai saistībā ar iespējamo lojalitātes kontroli). Starp citu, saistībā ar lojalitāti es piekrītu Jurim Rozenvaldam, ka «demokrātiskā valstī lojalitāte jānosaka pēc minimuma. Ja cilvēks maksā nodokļus un ir likumklausīgs pilsonis, tad viņš ir lojāls. Citu lojalitātes kritēriju nav». Bet, ja mūsu kā robotu konstruktori nebūs ģeniāli, tad šī robotu armija, kurā visi domās «kā vajag», būs ļoti vāja. Tā devalvēs gan valsts drošību, gan efektīvu tās rīcībspēju. Pagaidām es varas konstruktoru ģenialitāti nesaskatu. Arī Eiropā - kaut vai ES reakcijā uz citas civilizācijas kultūras migrācijas apjomu un iespējamām tās sekām Eiropas kultūrai, mūsu civilizācijas drošībai. Bet šis drauds DP pārskatā, ja salīdzināt dažādu zemju un organizāciju pieminējumu, akcentēts daudzkārt mazāk nekā Krievijas drauds. Gribētos šajā sakarā redzēt ne tikai konstatācijas, bet profesionālu pamatojumu. Un man šķiet, ka saistībā ar valsts drošību DP vajadzētu nevis akcentēt marginālijas, bet biežāk izpausties nesaudzīgā, principiālā gan dažādu sabiedrības slāņu, gan varas vērtējumā. Pagaidām man palaikam šķiet, ka drošība - tas mums te, Latvijā, ir tik vien kā tāds spekulatīvs vārdiņš iekšējām razborkām… Tas mums vajadzīgs vien, lai izrādītu vairākuma varas pozas. Nevis, lai operatīvi, precīzi un profesionāli rīkotos konkrētās, gan taktiskā, gan stratēģiskā līmenī pastāvošās, reālu draudu situācijās.

Principā es uzskatu, ka šādām manām pārdomām pamatā nebūtu jānāk no sarunām ar saviem paziņām, bet no oficiāla valsts, tās drošības novērtējuma. Kāpēc tas tā nav? Tāpēc, ka varai šķiet patīkamāk celt nevis valsti, bet pašai savu asti. Varētu sacīt - imitēt darbību.

Viktors Avotiņš/NRA.lv