Oficiālā valodā runājot, atbalstīta nacionālā preventīvā mehānisma ieviešana Latvijā, cilvēcīgā valodā - valdība deleģēja tiesības Tiesībsarga birojam uzraudzīt apstākļus, cilvēktiesību ievērošanu slēgta tipa iestādēs ar mērķi novērst cietsirdīgu apiešanos tajās. Speciālisti varēs ierasties uz pārbaudēm pēdējā laikā daudz piesauktajos bērnunamos un psihoneiroloģiskajās iestādēs, arī sociālajos centros, pansionātos, ieslodzījuma vietās. Pašlaik pārbaudes pamatā notiek, tās iepriekš saskaņojot, kad visi skaisti nostādīti uz parādi, rāda dežūrsmaidus. Tiesībsarga birojs gan iepriekš arī veica namu apsekojumus un atklāja daudzas tiem neglaimojošas lietas. Bet pārbaužu kārtība nebija sistēmiska, ar pietiekamām pilnvarām.

Šī gan nav varas dedzīgā reakcija uz bērnunamos notiekošā aktualizēšanu pēc ekspertu ziņojuma par vardarbību Jelgavas bērnu namā, bērnu sūtīšanu uz psihoneiroloģiskajām slimnīcām un Latgales bērnunamiem, sodot par sliktu uzvedību. Šī ir reakcija uz saņemtajiem ārvalstu ekspertu aizrādījumiem par ANO konvencijas neratificētu protokolu, kas nosaka pārbaužu kārtību minētajās iestādēs. Tas Latvijai ir raksturīgi - ratificēt konvencijas, salikt ķeksīšus, bet par reāliem instrumentiem, kā Vējiem līdzi Skārletai, domāt rīt. Pērn tā steidzāmies ratificēt pretrunīgo Stambulas konvenciju par vardarbību ģimenē, bet ar kādiem instrumentiem konkrēti uzlabot situāciju - otršķirīgi. Beidzot tiesībsargam piešķirtās pārbaužu tiesības būs viens taustāms instruments, kuru citas Eiropas valstis jau sen ieviesušas. Iestādes, kurās uzturas bērni, būs īpašā uzmanības centrā. Ja vien tiks piešķirts finansējums šai funkcijai, kas lēsts 145 000 eiro nākamgad.

9. maijs bija arī diena, kad Jelgavas mērs Andris Rāviņš paziņoja, ka pēc vēl vienas bērnu tiesību inspekcijas vēstules saņemšanas «nolemts izveidot iesaistīto jomu pašvaldības speciālistu komisiju». To gan nevar saukt par kādu pārkāpumu atzīšanu. Bērnunama vadītāja joprojām ir amatā, mērs viņai uzticas. Vienkārši kaut kā vajadzēja reaģēt, lai vismaz pirms vēlēšanām noņemtu tēmu no darba kārtības. Domes uzticamības personu komisija izveidota, strādā, runāsim pēc tam! Grūti saprast šīs komisijas jēgu - atkārtoti ko pārbaudīt ir bezjēdzīgi: visi gali būs ūdenī. Un, ja komisijas izveidotāji uzskata, ka pārkāpumu nav, ko tur uzlabot?

Tikmēr arvien vairāk jauniešu un jau pieaugušo iznāk no skapja, stāstot par piedzīvoto bērnunamos, psihoneiroloģiskajās slimnīcās, par savām sirdssāpēm, rētām. Viņu stāstītais saskan ar ekspertu kritizēto soda sistēmu. Slūžas ir atrautas. Vienlaikus uzzinām par cilvēkiem, kas velta savu laiku, sirdi, naudu un enerģiju bērnunamu bērniem, klusi, bez izrādīšanās, nevis tikai uz Ziemassvētkiem, bet pastāvīgi, ilgstoši. Dažreiz tomēr ar saviem labajiem darbiem arī ir jāiznāk ārpus pieklājīgās atturības, lai iedvesmotu citus! Uzzinām arī par pretimnākošu attieksmi no atsevišķu bērnu namu vadības. Viss nav tikai melns vai balts. Jāizmanto šī straume, lai mainītu sistēmu, nevis turpinātu to atražot, pašvaldībām kalkulējot ekonomisko izdevīgumu, rokai roku mazgājot. To kārtējo reizi ielikt atvilktnē pēc nogaidīšanas perioda būtu kā vēlreiz iebērt sāli atrautajās brūcēs.

Tomēr - šī ir tikai cīņa ar sekām, nevis cēloni. Bērnunamos pamatā ir dzīvu vecāku bāreņi. Nesen tika ziņots par, iespējams, nākamo bērnunama kandidātu. Iļģuciemā policija devusies pie grūtnieces, kas pamatīgā reibumā bija atslēgusies pie pārtikas veikala, kur viņai sākušās dzemdības. Sieviete stāstījusi par drauga vardarbību, bet agresora nošķiršanai nav piekritusi.

Kāda nākotne gaida šo bērnu? Visprātīgāk būtu viņu uzreiz atdot adoptētājiem, bet nāksies gaidīt, līdz tiek konstatēta jau iepriekš paredzamā ja ne vardarbība, tad nolaidība, tad krīzes centrs vai bērnu nams, un tikai tad pēc nezināma laika, ja bērns būs daudz maz fiziski vesels, kāda audžuģimene vai adoptētājs. Kādu ģimenes pieredzi veidos šis bērns un pēc tam atražos savā ģimenē? Nereti tiek konstatēts, ka vecākiem atņemtas viena bērna aprūpes tiesības un tiek dzemdēts jau nākamais. Ja par nehumānu tiek uzskatīta piespiedu sterilizācija, kāpēc šādiem cilvēkiem netiek apmaksātas ilgtermiņa kontracepcijas metodes? Reibumā radītā un dzemdētā bērna turpmākā glābšana valstij izmaksās daudz vairāk.

Raugoties vēl plašāk, ilgtermiņā iedarbīgākie pasākumi pret nodzeršanos un citiem kaitīgiem ieradumiem ir nevis divlitrīgo alus pudeļu aizliegšana kaut kad nākotnē, bet izglītība, darbs, sports.

Baiba Lulle/NRA.lv