Tas ir citāts no bijušā Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna monologa LTV raidījumā 1:1. Ja kāda sabiedriski sensitīva problēma apzināti tiek novesta līdz absurdam, tad tie, kuri piedalījušies tās apspriešanā, pamazām sāk justies tā, it kā būtu ilgstoši sisti ar putekļainu maisu: galva dulla, un skaties, uz kuru pusi gribi - visur migla. It kā pašsaprotamas lietas tiek pavērstas otrādi, un tu sāc domāt: bet ja nu tiešām esmu atdauzījis galvu? Tādas izjūtas rodas, ieklausoties Īvāna tekstos par «huligānu baru», kas «savu sektantisko aizspriedumu dēļ» spārda ar kājām cirka māksliniekus. Huligāni, viņaprāt, ir visi tie, kas iestājas pret dzīvnieku mocīšanu cirkā - gan emocionāli līdzi jutēji, gan dzīvnieku aizstāvības biedrību aktīvisti, gan eksperti. Viņš ir mierīgi atļāvies visus apvainot huligānismā. Bet tas ir tikai viedoklis, aizstāvot kaut kādus mistiskus cilvēkus, kuri, izrādās, piedzimst cirkā kopā ar dzīvniekiem un kurus atspārda, Īvānaprāt, huligāni.

Par viedokli acīmredzot var uzskatīt arī kārtējo Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas absurdo lēmumu, kas tika pieņemts 2. maijā un ko Saeimas plenārsēdē skatīs 11. maijā. Komisijas sēdē tika atbalstīts deputātes Jūlijas Stepaņenko (Saskaņa) priekšlikums grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā, paredzot, ka cirkā tiktu aizliegts izmantot brīvībā sagūstītus savvaļas dzīvniekus, bet atļauts izmantot nebrīvē dzimušus dzīvniekus.

Nav gan dzirdēts, ka jelkad cirkā būtu izmantots kāds mežā sagūstīts tīģeris, lauva vai zilonis. Tāpēc šis «kompromisa piedāvājums» izskatās pēc vāji slēptas liekulības. Bet varbūt tas nācis no tīras sirds, sak, cirks ir vienīgā vieta, kur lācim tikt pie iespējas braukt ar velosipēdu - savvaļas dzīvniekiem taču nav naudas, par ko nopirkt ciskudrilli. Tāpēc jākultivē laimīgās dzīvnieku paaudzes, kas dienas gaismu ierauga humānajos cirka krātiņos. Tikai dzīvnieku cirka aizstāvji aizmirst (ar nodomu, vai?), ka savvaļas dzīvnieku instinkti neizzūd, kaut arī šie zvēri dzimuši nebrīvē. Varbūt kādam dzīvnieku cirka aizstāvim šķiet, ka nebrīvniekiem jau dzimšanas brīdī ir iekodēta spēja tēlot idiotus kleitiņās un lēkt cauri degošiem apļiem, un šo «mākslu» no viņiem izsit ar glāstiem? Bet ko tik nepanāksi ar cirka pātagas palīdzību - ne tikai dzīvnieku acumirkļa paklausību, bet, izrādās, arī dažu Saeimas deputātu aklumu. Jo kā gan citādi var skaidrot pieņēmumu, ka krātiņos dzimušiem zvēriem pātagas sitiens sāp mazāk nekā mežā dzimušajiem, bet uzaicināto cirka spečuku «argumenti» Saeimas komisijas sēdē (uņičtoženije krasoti i vandaļizm - skaistuma iznīcināšana un vandālisms, krievu val.) būs svarīgāki par ekspertu atziņām?

Ja Saeimas komisija (un pēc tam arī Saeima) visā nopietnībā izskata šādus «priekšlikumus», kāpēc gan likumdevējiem beidzot nepieķerties arī patiešām nopietnām problēmām, kas saistītas ar kādu aizliegumu? Piemēram, likuma līmenī pacelt jautājumu par to, ka Latvijā tiek aizliegts oficiāli svinēt «uzvaras svētkus»: Rīga - šajā gadījumā diemžēl - ir puse no Latvijas, un 9. maija apkaunojošais saiets pie «uzvaras pieminekļa» Pārdaugavā ir regulārs ikgada spļāviens sejā tiem, kas šos «svētkus» uzskata par okupācijas glorifikāciju. Taču mūsu premjeri ir drosmīgi tikai tad, ja vajag aizliegt ministriem piedalīties latviešu leģionāru piemiņas pasākumos, bet no deputātiem nav dzirdēts, ka tie būtu ierosinājuši šāda jautājuma skatīšanu.

Tāpēc būs vien jāpievienojas Īvāna atziņai, proti, ja tumsonība ir ielaista, to nevar vienas stundas vai viena raidījuma laikā labot. Tas attiecas gan uz «humāno dzīvnieku cirku», gan uz okupantu piemiņas dzertiņu Pārdaugavā. Tas ir mans - huligāna - viedoklis.

Elita Veidemane/NRA.lv