Īpašs stāsts šajā gadījumā ir par partiju “Vienotība”. Ja raugāmies ar atpakaļejošu skatu, atceramies, ka Vienotība nāca uz varas skatuves ar stāstu par godīgu politiku. Ar godīguma stāstu partija uzvarēja 2010. gada Saeimas vēlēšanās, arī 2011. gada ārkārtas vēlēšanās. Taču mūsu politiskajā vidē, acīmredzot, ir neiedomājami grūti noturēties pie varas ar godīgumu vien, un gribas pat domāt, ka godīguma karogam nav lemts ilgi plīvot, to ātri vien neaptraipot. Parādījās arvien vairāk nesmukumu, kurus šodien simbolizē tādi personāži kā Zaķis un Kampars. Neviens nesaka, ka viņi ir tie ļaunākie. Viņi ir tikai daļa no stāsta varoņiem. Diemžēl ļaunie tēli šajā stāstā netika nomainīti pret labajiem un ar laiku stāsts kļuva arvien sliktāks, kamēr sabiedrības acīs godīguma tēls jau stipri pabalējis.

Kā Vienotības godīguma uzvaras ceļu savā rakstā komentējis žurnālists Bens Latkovskis: “2014. gada vēlēšanās uz Ukrainas un ģeopolitiskā saspīlējuma fona Vienotībai vēl izdevās noturēties virs ūdens. Taču vēlētāji deva nepārprotamu signālu – partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa tika izbalsota savā vēlēšanu apgabalā. Šajā situācijā, pēc visām politikas mācību grāmatām, jebkuram Vienotības politiķim, kuram ir kādas tālejošākas intereses, no toksiskās Āboltiņas būtu jāturas pa gabalu. Āboltiņa izmisumā vēl centās saukt palīgā tikai iedomās esošo «Venka armiju» (kā 1945. gada aprīlī Hitlers), mēģinot kļūt par premjeri Straujumas vietā, bet visas cerības sabruka, kad Valsts prezidents par premjeru izvirzīja Māri Kučinski.”

Kad problēmu ir vairāk nekā sunim blusu un vēlēšanas klauvē pie durvīm, bet lievenis vēl nav noslaucīts, ir steigšus jāsāk domāt par glābšanos. Kas gan varas elitei var kļūt par labāku glābēju nekā nauda? Protams, neviens taču neņemas apgalvot, ka politiķi glābsies ar savu naudu, vai piesaistītu personu līdzekļiem, šādām situācijām lieti noder jebkurš administratīvais resurss. Nu partijai, acīm redzami, šo ietekmi vajadzēs likt lietā, lai valsts līmenī padrupušo reitingu uzstutētu, ņemot vērā arī tās Rīgas mēra kandidāta Viļņa Ķirša plašākas atpazīstamības un autoritātes trūkumu.

Varētu domāt, ka Vienotība savas ietekmes sviras nacionālā mērogā jau likusi lietā, strādājot pie spraigas reklamēšanās, dodoties cīņā par vismaz 5% vēlētāju atbalstu gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Vienotības un tās ministru un citu partijai tuvu stāvošu personu vārds medijos izskan arvien biežāk un uzkrītošāk. Pat it kā neatkarīgi sabiedriski mediji pamanījušies Vienotību noreklamēt spilgtāk nekā citas politiskās partijas un apvienības. Tā, piemēram, vienā no ietekmīgākajiem sabiedriskajiem medijiem Latvijas televīzijas skatītākajā raidījumā Panorāma, Vienotības logo gozējās uz ekrāna 17 sekundes ilgā slavas brīdī, kamēr, piemēram, līdzīgos stāstos par citām partijām, šāda reklāma nebija, bet pašreizējā Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētā politiskā spēka nosaukuma Saskaņa veidols ticis padarīts blāvāks un vāji saskatāms.

Tā, protams, var būt sakritība, taču pārāk uzkrītoša, lai ļautu šādai iespējai tik vienkārši noticēt. Tāpat savu vārdu teicis arī bēdīgi slavenais miljardieris Džordžs Soross, kurš zināms kā sponsors, kas izteikti atbalsta savējos. Nesenajā Kultūrkapitāla fonda konkursā arī Soross piešķīris savu kapitālu. Cita starpā finansējums piešķirts uzņēmumam Cits medijs, kas izdod proamerikānisko žurnālu IR – divi projekti. Kopā 45 000 eiro. Red Dot Media – arī divi – 70 000 eiro. Nezin kādēļ no šīs programmas, kas pēc būtības paredzēta privāto mediju stiprināšanai arī 30 000 eiro piešķirti Latvijas Televīzijai, kas jau tāpat tiek bagātīgi finansēta no valsts budžeta, bet nākas secināt, ka, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, pat LTV gatavojas īpaši spraigam darbam un lieks finansējums nenāktu par ļaunu.

Pirms katra politiski nozīmīga pasākuma, usnes jebkuras partijas rožu dārzā pamanāmas vieglāk nekā ziediņi. Būtu grēks apgalvot, ka Vienotība ir vienīgā partija, kas visiem spēkiem cenšas atrast vieglus vai lētus ceļus slavas spodrināšanai. Tāpat nebūtu pareizi apgalvot, ka Latvijas televīzija nav nemaz tik neatkarīga kā varētu domāt. Taču visas šīs partiju ietekmes un finansiālās peripētijas liek padomāt par to, kurš īsti diriģē parādi un ar kādiem paņēmieniem. Atliek vien cerēt, ka Latvijas iedzīvotāji ir pietiekoši apzinīgi un saprātīgi, lai spētu spriest par to, kuras ziņas ir patiesas, bet kuras mākslīgi uzpūstas t.s. fake news un paredzētas nevis informēšanas, bet dezinformēšanai vai mākslīgas informētības sajūtas radīšanai.

Ļausim politiskajiem procesiem noritēt savu dabisko gaitu, bez partiju mākslīgās elpināšanas un defibrilācijas.