Laikam jau iznīcinošu vērtējumu valdība nav pelnījusi, bet arī Kalnozola kunga sentenci tā vēl nav nopelnījusi.

«Šīs nacionāli konservatīvās valdības vēstījums ir izsakāms dažos vārdos - reformas un nacionālās intereses,» pauda premjers, atskaitoties Saeimā par gada laikā paveikto. Taču runa pēc tam nekāda īsā nebija - Kučinskis ilgi klāstīja, cik mīļi tagad Ministru kabinets strādājot kā komanda, ka diži plāni ir tautsaimniecības attīstībā, izglītības un veselības reformās, demogrāfijas un ģimeņu atbalsta programmās utt.

Viss jau it kā pareizi un jauki - premjers satur kopā treju naidīgu partiju ministrus, ministri ir augsti izglītoti un pieredzējuši, arī apņemšanās un idejas viņiem ir, taču, kāpēc rodas sajūta, ka valdība it kā peldētu pa baseinu, kurā ūdens vietā ir biezs sīrups, ka tā kustas kā palēninātā filmā? Un pat šādā gausā ritmā tā pamanās palaikam iebraukt auzās.

Ir virkne lietu, kas tieši tādas pašas bija jau pirms gada, un pozitīvas izmaiņas jāmeklē ar mikroskopu. Tāpat kā pirms gada skolotāji ir neziņā, kas viņus gaida nākamajā mācību gadā, kādas būs algas, kuras skolas likvidēs, vai vispār būs darbs.

Veselības ministre Anda Čakša saņēmusi e-veselību kā pusmironi aiz aizkariņiem, kam speķaini mati un palags nav īstajā krāsā. «Bet e-veselība radīs caurspīdīgumu, radīs skaidru uzskaiti un dos arī ieguvumu iedzīvotājiem, redzot, kas ir, kādi ieraksti ir viņa kartītē, cik ātri viņš tiek pie darba nespējas lapas un arī pie e-receptēm,» sacīja ministre. Kaut nu tā būtu! Taču tas notiks nākotnē - viss tas caurspīdīgums un ieguvumi. Kāpēc tas nav noticis jau aizvakar?

Bet nu, alleluja, beidzot 28. februārī Finanšu ministrija nāca klajā ar savu plānu rāmi nodokļu reformai. No daudzām, dažādām institūcijām un pat no opozīcijas skanēja atzinīgi vārdi par šo soli. Beidzot politiķi ar 17 gadu nokavēšanos sadūšojušies uz nulles nodokļa likmi reinvestētajai peļņai (Igaunija to izdarīja 2000. gadā). Varbūt tas būs kāds uzlabojums investīciju piesaistē.

Brīnišķi ir plāni par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu, minimālās algas celšanu. Taču vismaz pagaidām nav redzēti kādi likumprojekti, kas šos plānus iedzīvinās. Ja grasās ieviest tik būtiskus izmainījumus nodokļu likmēs, tur vajadzētu būt ļoti rūpīgiem aprēķiniem, visādu risku vērtējumam. Var jau būt, ka tas viss būs. Bet - kad? Vēl miglaināk ietīts jautājums, kad tad šī reforma ienāks latvju dzīvē un dos pozitīvos augļus. Pagaidām mēs varam vien jaust, ka sākumā būs grūti, jo nodokļu izmaiņas radīs mazākus iekasējumus valsts budžetā, un tad, kaut kad saulainajā nākamībā, beidzot atnāks laime.

Pašvaldībām iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais finanšu avots. Ja kaut ko ņem nost, tad šo caurumu vajag kompensēt. Uz to šaha lielmeistare, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola nebēdnīgi attrauc, ka kompensēšana būs, jo «mēs ne jau pirmo dienu ar pīpi uz jumta». Taču neviļus prātā nāk pavisam neseni pagājušā gada nogales notikumi, kad ministre kopā ar puikām pīpēja uz jumta un dzirksteles iekrita zem dakstiņiem tā, ka dūmos rīstījās un klepoja visa politikas telpa. Jo izrādījās, ka valdības ieceres mikrouzņēmumu jomā radīs sociālu katastrofu, un bija ātri jāizdomā kas cits. Knapi izdevās apdzēst to ugunsgrēku.

Ceļi šopavasar ir katastrofālā stāvoklī. Pa daļai vainīga māte daba, kas šopavasar te atsaldē, te saslapina un tad atkal atsaldē ceļus, kas rada milzīgās bedres. Taču, ja būtu kvalitatīvāks segums, tik briesmīgu bedru nebūtu. Kas vainīgs? Vai tiešām Einars Repše, kurš pirms 15 gadiem likvidēja ceļu fondu? Šāds attaisnojums skan jau pagalam komiski. Vai tad tiešām ir trūcis laika ceļu fondu atjaunot?

Šai valdībai ir daudz jauku ieceru, taču tās realizējas ar tādu ātrumu, ka gliemeži blakus šķiet sprinteri. Tas laikam tāpēc, ka trūkst tā, ko mēdz dēvēt par politisko gribu. Visu laiku kaut kas traucē - Drošības policijas priekšnieka Normunda Mežvieta piesauktie kritizētāji un krievu troļļi, priekšgājēji un rēgi. Bet sliktam dejotājam traucē tas, ko savulaik taisīja slavenais juvelieris Faberžē.

Māris Krautmanis/NRA.lv