Mīļais latviešu dieviņš ir izpalīdzējis savai tautai, atņemot cilvēkiem spēju zināt savu nāves brīdi. Citiem vārdiem sakot, tauta palīdzēja pati sev ar pamācošo nostāstu par cilvēkiem, kuri būvējuši mājas no salmiem un ceļus no dubļiem, jo viņu mūžam ar to pašu pietikšot. Tad atlika nevis moralizēt, ka cilvēku grupas un visa suga nebūtu spējīga izdzīvot, ja katrs domātu tikai pats par sevi, bet izdarīt tā, lai neviens nevarētu pateikt, cik garš vai īss mūžs viņam vēl atlicis jeb kurš īstenībā gūs labumu no tā, ko viņš gādājis par labu sev. Nežēlīgi, protams, bet caurmērā godīgi, jo arī tas labumu krājējs, kurš nepagūst izbaudīt neko no sev sagādātajiem labumiem, ir toties paguvis iztērēt daudz no tā, ko gribot negribot viņam atstājuši citi.

Nevar no cilvēkiem prasīt, lai viņi ik vakarus pārlasītu vecas pasakas un ik mēnesi - Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņojumus par inflāciju kā konkrētās pasakas tulkojumu mūsdienu valodā. Mēs tagad esam kļuvuši tik smalki un humāni, ka nedrīkstam bakstīt ne sevi, ne citus cilvēkus ne ar pirkstu, ne ar jautājumu, kad tad tu, tu un tu arī nomirsi. Tā vietā pieļaujams prātot, cik ilgi vēl stāvēs māja no salmiem, no padomju laikā sametinātajiem dzelzsbetona blokiem u.tml., bet cilvēki lai dzīvo mūžīgi. Arī ap šādiem tekstiem publika labprāt griež līkumu, tāpēc par pašu pieejamāko lasāmvielu ir padarītas cenu zīmes veikalos. To pieejamība joprojām ir sakrustota ar brīvību lasīt vai nelasīt, kamēr vien cilvēkam ir pārliecība, ka viņš spēs samaksāt par visu, ko sirds kārojusi un kas acīs un tūlīt arī preču grozā iekritis. Ir manīti gadījumi pie pašapkalpošanās veikalu kasēm, kur šo pārliecību mēdz atņemt tāpat kā preces, par kurām cilvēks tomēr nespēj norēķināties. Pieņemsim, ka katrs šāds gadījums padara tā personāžu ja ne uz mūžu, tad uz ilgu laiku par cenu zīmju un ne tikai par cenu zīmju lasītāju. Cilvēkam tad ir iemesls pārlūkot arī tās papīra vai elektroniskās lapiņas, kurās ierakstīta viņa alga un jebkuri citi ieņēmumi, aizņēmumi un aizdevumi, maksājumi un uzkrājumi. Par tagadējās sabiedrības locekļiem var sacīt tā, ka visi mūsu mājokļi īstenībā ir sastutēti no šādām lapiņām. Uz tām uzrakstītie (vai neuzrakstītie, kad nav pat lapiņu, uz kurām tos uzrakstīt) skaitļi ir cēlonis tam, kāpēc vieni dzīvo tik tiešām salmu mājās (salmu vai lupatu kaudzēs), bet citiem mājas no mūra vai koka.

Cenu zīmju lasīšana Latvijā ir pēdējos mēnešos atgriezusies modē pēc aizmirstības pēdējos gados. CSP vārdiem, t.i., cipariem runājot, patēriņa cenas ar +2,9% laikā no 2016. gada janvāra līdz šā gada janvārim ir apsteigušas cenu kāpumu +2,2% laikā no 2014. gada janvāra ar Latvijas latu nomaiņu pret eiro. Cenas eiro laikā vispirms slīdējušas uz leju, bet pa dažiem mēnešiem kopš pagājušā gada augusta atguvušas visu, ko vairāku gadu laikā zaudējušas. Tūlīt pat jāatrunājas, ka šādas vidējo cenu izmaiņas nav nekāda garantija, ka kopš eiro ieviešanas līdz pērnajam augustam nevienam pietiekami rūpīgi cenu zīmes nelasījušam cilvēkam nav nācies atstāt savas iecerētās preces pie veikala kases. Sviesta vai zeķu sadārdzināšanās veikalā bija iespējama jau tad, kad statistiķi galvoja par cenu pazemināšanos vispār, lai gan konkrēti viņi varēja uzrādīt zemākas cenas vienīgi degvielas uzpildes stacijās. Inflācija ir tikai daļa no dzīves dārdzības pieauguma, ko nodrošina arī nodokļu likmju celšana, visvisādu pārbaužu un izziņu ieviešana u.c. valsts un pašvaldību triki, kas itin bieži nevis paaugstina, bet pazemina oficiālo inflācijas rādītāju. Valsts kā galvenā algu un citu cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo maksājumu veicēja rāda piemēru cilvēku maldināšanā, it kā pamats prasīt algu un pārējo maksājumu palielināšanu būtu tikai inflācija.

Nesakritība starp dzīves dārdzības pieaugumu un inflāciju neļauj teikt, ka tikai no savas pārāk labās dzīves satrakojušies bija visi tie rietumeiropieši ar vācu aviokompānijas Lufthansa pilotiem priekšgalā, kas ar saviem nemitīgajiem streikiem ne tikai figurēja ārzemju ziņās, bet arī traucēja Rīgas lidostas darbu. Tagad Vācijā dzīves dārdzības gada pieaugums ir legalizēts inflācijas rādītājā +1,9% janvārī jeb par viena mata tiesu zem +2%, kas gadiem tikuši daudzināti par robežlīniju, uz kuras inflācija no stimula palielināt savus ienākumus pārvēršoties par norādījumu glābt savus uzkrājumus situācijā, kādā paredzēt naudas un citu vērtību ieguldīšanas vai noglabāšanas rezultātus jau ir tikpat grūti kā savas nāves brīdi. Ne vieglāk atrast pareizo rīcības veidu tiem, kuriem glābjamu uzkrājumu nav, toties ir vēlēšanās nepalaist garām Latvijā un visā pasaulē esošo bagātību pārdalīšanu. Ar inflāciju šādas pārdalīšanas iespējas tiek piedāvātas visiem interesentiem, cerot, ka tad viņi neķersies pie fiziskas vardarbības.

Arnis Kluinis/NRA.lv