Māris Kučinskis bija iecerējis rakstīt kompaktu valdības deklarāciju ar ne vairāk kā 50 punktiem, taču sanācis ir tā, ka šo punktu ir 136. Tā jau ir tāda kā jaunā premjera pirmā neveiksmīte – deklarācija, kas ir uzraudzēta, izkāpusi ārā no rāmjiem un kļuvusi nebaudāma. Bet nu – tas nav tik principiāli. Nav vēl bijis 25 gadu laikā tādas valdības, kas ņemtu savu deklarāciju par pilnu – parasti uzreiz pēc pozitīva Saeimas balsojuma deklarācija tiek uzsprausta uz nagliņas un aizmirsta.

Dzīve pati saka priekšā, kādas ir prioritātes un kur jāpieliek doma un darbs. Viena no sāpēm ir izglītība, bet deklarācijā viltīgi apiets skolotāju algu jautājums. Skaidrs, ka algas skolotājiem nevar kļūt lielākas, kamēr viņu ir tik daudz un skolēnu ir tik maz. Nebūs viegli jaunajam izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība) pateikt daļai skolotāju, ka viņi ir lieki. Šadurskis pirms 12 gadiem jau ir bijis izglītības un zinātnes ministrs. Tolaik bija liela skandalēšanās ap krievu skolām. Kopš tā laika ir nomainījusies paaudze, taču iemesls un iegansts, lai saceltu brēku, ir atrodams apmēram tajā pašā vecajā mazākumtautību izglītības lauciņā. Šadurskis, kļūdams par ministru, atsauc atmiņā senās cīņas, dažām dusmīgām aprindām viņš ir kā sarkans audums bullim.

Valdībā būs viens ministrs, kas nekad vēl nav bijis tik augstā krēslā, – ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība), kuram piešķirts arī Ministru prezidenta biedra tituls. Kučinskis domā, ka Ašeradens būs viņam palīgs, nevis pretendēs uz otra premjera varu. Ašeradena postenis ir tiešām svarīgs, jo Ekonomikas ministrijai vajadzētu domāt un meklēt ne tikai, kā valsts naudu tērēt, bet kā valsts naudu var nopelnīt – par tautsaimniecības attīstību, investīciju piesaisti. Līdz šim Ašeradens ir bijis pazīstams vienīgi ar savu izcili veiksmīgo prasmi uzvārīties uz nodokļu maksātāju rēķina, deviņdesmito gadu sākumā prihvatizējot tolaik tikko par valsts naudu izveidoto laikrakstu Diena. Tagad derētu pastrādāt ne vairs tikai savai kabatai, bet arī valstij.

Tautsaimniecības žēlais stāvoklis bojā visas sfēras, ko jaunā valdība sauc par prioritātēm, – izglītību, nacionālo drošību, veselību, demogrāfiju. Jo nav naudas. Naudas nav. Valstī nav naudas, un tās attiecīgi trūkst arī mājsaimniecībās. Visi komunālie maksājumi aug, cenas aug, sodi un sankcijas aug, taču ieņēmumi aug pavisam retajam. Lielākajai daļai tie ir labākajā gadījumā palikuši vecajā līmenī. Tas nav psiholoģiski jauki – tas neveicina ļaužu vēlmi nodarboties ar demogrāfiju. Ašeradenam kaut kas jādara!

Saeimas opozīcija vakar skarbi kritizēja veco Straujumas valdību, norādot, ka jaunā valdība ir tā pati vecā, neveiksmīgi salīmētā saplēstā krūze. Mārtiņš Bondars (LRA) nikni bruka virsū Kučinskim, pārmetot viņam vainu visās agrāko laiku nelaimēs, Inguna Sudraba (NSL) izteica skepsi, ka no ministru rokādēm kaut kas būtiski var mainīties uz labu, Igors Pimenovs (Saskaņa) kritizēja labēji liberālo valdošo koalīciju caur sociālistiskas ideoloģijas prizmu un no krievvalodīgo interešu tribīnes. Opozīcijas partijas nebalsoja par Kučinska valdību. Tomēr, lai arī uzbrukumi bija asi, praktiskajā darbā turpmāk varbūt šoreiz būs mazliet citāda attiecību kultūra starp pozīciju un opozīciju. Kučinskis ir rāms, nosvērts politiķis, kompromisu meistars. Iespējams, viņš lauzīs ierasto stilu, ka jebkurš opozīcijas priekšlikums tiek ielidināts papīrgrozā.

Kučinskis cer, ka viņam izdosies mainīt iesīkstējušo valdības darba «feodālo» piegājienu – proti, katra ministrija sēž savā cietoksnī un velk tikai budžeta deķīti uz savu pusi. Jaunais premjers centīsies pārvērst valdošo koalīciju un ministrus par komandu. Politiskās vides skaudīgajā, kašķīgajā gaisotnē tas gan diezin vai būs iespējams.

No jaunās vecās valdības nav pamata gaidīt kādus brīnumus – nebūs platu soļu uz daiļu, varenu attīstību, nebūs revolūciju. Bet būtu labi, ja valdība pacietīgi urbtu kaut vai pa mazumiņam – lai tauta redz, ka lejupeja apstājusies. Tas jau arī būs ļoti labi.

Māris Krautmanis, NRA.lv