Toreiz Briselē raibajā visdažādāko cilvēku drūzmā manu uzmanību piesaistīja kāda paliela, ap cilvēku divdesmit, grupa. Vīrieši un sievietes. Parasti cilvēki, acīmredzami rietumnieki. Skandināvi. Zviedri vai dāņi. Sievietes bija drošas, enerģiskas, par sevi pārliecinātas un gatavas demonstrēt iniciatīvu. Varētu pat teikt – sievietes kā sievietes. Vīrieši arī bija kā vīrieši. Labi ģērbti, mierīgi, ar inteliģentiem sejas vaibstiem, uzvedību un manierēm. Jauki cilvēki, taču viņiem visiem piemita kaut kas tāds, it kā uz pieres ar neredzamu tinti būtu rakstīts – pilnīgi nekaitīgs. Viņi man kā vīrietim neizraisīja ne mazāko, kaut minimālo apdraudējuma izjūtu. Protams, mēs visi dzīvojam civilizētā pasaulē un sajust kādu apdraudējumu Eiroparlamenta ēdnīcā būtu tīrā paranoja, bet runa ir par kaut ko pavisam citu. Ikviens vīrietis saskarsmē ar citu nepazīstamu vīrieti instinktīvi, gluži automātiski novērtē otra spēku un potenciālo apdraudējumu, ja izceltos konflikts (teiksim, par kādas sievietes labvēlību). Līdzīgi kā sievietes novērtē savu nosacīto pievilcību attiecībā pret citām apkārt esošām «konkurentēm». Tas viss notiek ļoti dziļi zemapziņas līmenī, un ikdienā mēs to pat nefiksējam. Šis skandināvu vīriešu kliedzošais nekaitīgums (rāmums) tik ļoti dūrās acīs, ka tas no zemapziņas izlīda augšpusē līdz pat skaidrai apziņai kā acīmredzama anomālija.

Šis gadījums nāk prātā, redzot neskaitāmās reportāžas par tā dēvēto bēgļu tematiku. Lielāko sabiedrības diskomfortu un tā izraisīto iekšējo agresiju rada tieši šie jaunie, enerģiskie, par savu vietu zem saules cīnīties gatavie vīrieši. Nav jāiedziļinās nekādos zemapziņas labirintos, lai saprastu, ka šo diskomfortu rada potenciālais apdraudējums. Tas ir pašā virspusē. Tā kā šī nepatika pret bēgļiem vērojama gan pie sievietēm, gan pie vīriešiem, tad tas varētu liecināt par to, ka mūsu sievietes nav īsti pārliecinātas, vai mūsu vīrieši spēs tās nepieciešamības gadījumā aizstāvēt. Ķelnes gadījums un reakcija uz to šīs bažas tikai pastiprina.

Šīs bēgļu krīzes izraisītā aktivitāte sociālajos tīklos labi demonstrē visai skaidru un ne pārāk simpātisku vēstījumu – cilvēks vien tāds knapi piejaucēts meža zvērs vien ir. Visi viņa augstie humānisma ideāli sabrūk, saskaroties ar vitālu, vairoties spējīgu jaunu vīriešu masu. Viss galu galā reducējas uz primitīvu konkurences cīņu. Šajā situācijā pašapmierinoši kliegt, ka mēs tie smalkie un kulturālie, bet viņi mežoņi un barbari, ir sev ļoti glaimojoši, taču ne pārāk patiesībai atbilstoši. Ja negribam mānīt sevi un uzdoties par to, kas neesam, tad jāsaka vienkārši – mēs kausimies un savu vietu zem šīs saules nevienam bez cīņas neatdosim. Ja kaut kur pasaulē cīņas gars mazpamazām ir izskausts un šauri iedzīts sporta arēnās, tad mēs esam gatavi (vai esam?) joprojām virs galvām vicināt rungas un stāties pretī tiem, kas ienāk mūsu sētā. Vienalga ar kādiem nolūkiem un kādā sakarā. Ja sakām A, tad jāsaka arī B. Tad arī jāsaka, ka ksenofobija vai bailes no svešā nav nekas slikts un kā viens no cilvēka bāzes instinktiem, kas nodrošina sabiedrības aizsardzību un vērtību pārmantojamību, jāvelk ārā no tabu zonas.

Neaģitēju par atgriešanos alu laikmetā vai, gluži otrādi, necenšos nevienu kaunināt par viņa gluži dabisko ieklausīšanos «savā sirdī» (zemapziņas dzīlēs) un tur sadzirdamajās bažās. Ir vienkārši jāsaprot, kas lācītim vēderā, kā darbojas mehānisms, lai varētu adekvātāk uztvert apkārt notiekošo. Ir jauki atrasties bezrūpīgā, neagresīvā vidē, kur neviens tevi neapdraud, kur vīrieši ir rāmi, sievietes nekautrējas izrādīt iniciatīvu un vari baudīt dzīvi kā leiputrijā. Taču reālajā pasaulē dzīvo vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku, un lielākā šo cilvēku daļa dzīvo pēc citiem likumiem un standartiem. To vienkārši nevajadzētu aizmirst.

Bens Latkovskis, NRA.lv