«Tāda augsti intelektuāla potenciāla, konkurējoša, opozicionāra nav. Tāpēc kolektīvā intelekta masa ir ļoti maza. Tāpēc tie daži desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem ir smadzenes, neko nevar izdarīt,» nesen kādā LNT raidījumā teica bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava. 1. septembrī, Zinību dienā, ir īstais laiks padomāt par viņa teikto. Kaut gan par to vajadzētu domāt katru mīļu mirkli, jo mazattīstīta intelekta atsevišķās uzvariņas bieži vien saplūst vienā lielā triumfa straumē, kas kārīgi apēd tos, kuriem, Pētera Kļavas vārdiem runājot, «ir smadzenes».
Skola ir instruments, kas dara bērnos divas lietas: zināšanas un attieksmi. Zināšanās ietilpst divreizdivi un Pitagora teorēma, latviešu gramatikas komati un angļu valodas topiki, Golfa straumes nozīme un bišu loma ābola tapšanā. Bet attieksmē – viss pārējais, kam nav mazāka jēga kā zināšanām. Drīzāk pat otrādi. Bērna attieksme pret pasauli, ko viņš ierauga ar pieauguša cilvēka – skolotāja – acīm, top un mainās. Un tas notiek ne mazāk un ne seklāk kā ģimenē. Bērns (pusaudzis, jaunietis) iemācās līdzjust, ieklausīties, vērtēt un secināt. Bērns, kas ar savu iedzimto labestību nevairīsies noglāstīt dzīvnieciņu, kam darīts pāri, pieaudzis būdams, nekad neizdarīs ļaunumu citām dzīvām radībām. Viņš sapratīs, ka glāsts – tas ir labi. Tas ir dzīvinoši un silti. Bērns, kas bērnišķīgā taisnprātībā iestāsies par vājāko, iemācīsies, ka labestība – tā jau ir taisnības uzvara. Viņš klausīsies un dzirdēs, skatīsies un redzēs. Viņš augs par Cilvēku.
Bet šis ideālais modelis nedarbojas. Lielākoties nedarbojas. Būšu laimīga, ja maldīšos, apgalvojot, ka labestību un sirds apgaismotu skatienu vairāk varam ieraudzīt mazās lauku skoliņās, kur klasēs sēž pa desmit, divpadsmit skolnieciņiem. Varbūt tas ir tikai mans romantizētais priekšstats par individuālu pieeju katram bērnam, kas alkst pēc labestības valgmes, kas nav mazāk svarīga kā zināšanu auglīgais lietus. Iespējams, ka statistiķi apgāzīs šos manus priekšstatus ar vienu vienīgu sociālo aptauju, kurā no tūkstoš aptaujātajiem 900 atbildēs, ka lauku skolās nav iespēju izaudzināt intelektuāļus. Bet kā tad ar to otro daļu – ar attieksmi pret apkārtējo pasauli, kā tad ar labestību?
Pēteris Kļava uzskata, ka Latvijas kolektīvā intelektuālā masa ir maza. Domāju, ka ārsts jēdzienā «intelekts» iekļauj arī attieksmi pret pasauli. Intelektuāls cilvēks nevar (nedrīkst!) būt truls pret līdzcilvēkiem, notikumiem, sāpēm. Vai līdz ar zināšanām, kas veido intelektu, skolotāji bērniem dod arī apjēgsmi par to, kas ir labs un kas – ne? Pagaidām neesmu pārliecināta par pozitīvu atbildi. No kurienes daudzos bērnos rodas baisā nežēlība, kas vienaldzībai radiniece? Kur rodas tie pieaugušie cilvēki, kas pa braucošu mašīnu logiem met ārā dzīvus kaķēnus, un kurās skolās izaug tie nelieši, kuri izvaro zīdaiņus? Tās ir tikai dažas lāses no sāpju okeāna, ko radījuši tie, kas bērnībā nav apguvuši nedz zināšanas, nedz attieksmi.
Manuprāt, skolai, kas darina cilvēkus, vajadzētu vairāk pievērsties pamatlietām, kas ir ne tikai zināšanas, bet arī dzīvesziņa. Nekas nav tik svarīgs, kā izzināt un saprast, no kā sastāv mūsu dzīve, kas ir taisnīgi un kas – netaisnīgi, kas ir patiesi un kas – melīgi, kas ir labestība un kas – nežēlība. Viss pārējais izplēn. Pat matemātikas teorēmu un ķīmijas formulu zināšana nav tik svarīga kā dzīvesziņas izjušana un izpratne. Teorēmas un formulas iemāca domāt racionālās kategorijās, dzīvesziņa mudina dzīvot. Dzīvot saskaņā ar sevi, dabu, sirds likumiem.
Ja tā visa nebūs, liela sabiedrības daļa joprojām paliks infantilas kroplības stadijā, atrodoties vienaldzības, nodevīguma un pat agresīvas depresijas līmenī, kas ik dienas realizēsies gan agresīvos interneta komentāros, gan nežēlībā pret dzīvām radībām, tāpat arī valstiskās politikas jomās. Lieki pat teikt, bet mūsu politiķi taču arī izauguši skolās. Daudzi tādi pašapmierināti, paštaisni un pārgudri. Bez apjēgsmes par vienkāršu cilvēcību un līdzdalību.
Kas atliek? Vēlēties, lai Pētera Kļavas pieminētais augsti intelektuālais potenciāls augtu varenumā. Lai tie nebūtu tikai desmit tūkstoši cilvēku «ar smadzenēm», bet daudz vairāk. Lai viņi būtu ne tikai ar smadzenēm, bet arī ar sirdīm. Un mūsu skolas to var panākt.
Labiem nodomiem bagātu 1. septembri!
Rādīt reklāmu
