Protams, cilvēkam, kurš savulaik iemiesoja latviešu vagarības garu, grieķu prieks un lepnums par paveikto nav saprotams, jo viņa ideāls uzvedības modelis ir klaušu laikos iepotētā padevība, paklausība un gatavība ar prieku pieņemt esošo lietu kārtību. Ne velti mūsdienās pie labā toņa pieder nievīgi izteikties par 1905. gada revolūciju, aizmirstot, ka gandrīz visi latviešu valstiskuma tēvi bija piektā gada aktīvisti, bet šo notikumu nosodītāji pirmās republikas laikā atradās nodevēju statusā. Tieši piektais gads salauza latviešu gadsimtos iedzīto mazvērtības kompleksu, kurš diemžēl gluži kā uzlabotais terminatora modelis spēj reģenerēties no jebkuras destrukcijas pakāpes.

Atbilstoši šim arhaiskajam uzstādījumam Latvijā tiek vērtēti Grieķijas referenduma rezultāti. Jau pats referendums Latvijā tiek apvīts ar puspatiesību un melu plīvuru. Galvenā akcentu pārbīde saistās ar referenduma jautājumu. Publiskajā telpā tiek uzturēta pārliecība, ka referenduma jautājums bija – maksāt vai nemaksāt parādus. Patiesībā jautājums bija gluži cits – pieņemt vai nepieņemt kreditoru 25. maijā izvirzītos nosacījumus. Grieķijas valdība neatteicās maksāt parādus. Sarunās strīds bija par atsevišķiem nosacījumu punktiem. Par nodokļu izmaiņām, par termiņiem, kad varētu palielināt pensijā aiziešanas vecumu, utt. Runa bija par tehniskiem jautājumiem, kuri sarunu gaitā no ekonomiskās plāksnes pamazām pārbīdījās pat ne uz politisko, cik psiholoģisko atriebes, pakļaušanas plāksni. Jautājums ieguva principiālu raksturu – kurš kuru? Kurš pirmais pamirkšķinās vai novērsīs skatu? Sākās tāda bērnišķīga spēlīte situācijā, kad uz spēles ir miljoniem cilvēku likteņi un varbūt pat visas ES nākotne. Nekad nevar paredzēt, pie kā var novest iešana pa «principu» ceļu, lai gan visās sarunu vešanas mācību grāmatās kā biežāk pieļautā kļūda tiek minēta tieši sekošana kaut kādai iedomātai lepnībai, kas aizmiglo skatu uz reālo situāciju.

Bet reālā situācija ir tāda, ka Grieķija seko kreditoru ieteikumiem jau piecus gadus un visu šo laiku turpinās ekonomiskā lejupslīde, ir milzīgs bezdarbs, samazinās mājsaimniecību ienākumi, bet kopējais valsts parāda līmenis saglabājas neatmaksājami augsts. Piekrītot kreditoru nosacījumiem, grieķi apliecinātu gatavību arī turpmāk turpināt savilkt jostas, vienlaikus būtiski neizmainot parāda apjomus un neuzlabojot ekonomisko situāciju. Uz to norāda arī 2. jūlija SVF ziņojums, kurā teikts, ka, spiežot Grieķiju uzturēt pārmērīgi augstu primāro budžeta proficītu, ekonomiskā krīze valstī turpināsies, tāpēc jāpalaiž groži vaļīgāk, lai ekonomika uzņem apgriezienus. Šo SVF ziņojumu EK pat mēģināja bloķēt, kas tikai liecina, ka arī viņi saprot spiediena pret Grieķiju ekonomisko nepamatotību.

Gan cilvēki, gan valstis un organizācijas savu būtību visprecīzāk parāda grūtībās. Grieķijas krīze ir savdabīgs eksāmens ES iekšējai strukturālajai stiprībai. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs LTV Rīta Panorāmā pauda viedokli, ka eirozona būtu ieguvēja, ja Grieķija no tās izstātos. Šāds viedoklis ir populārs, un vēlme, lai grieķi lasās prom, dažādās variācijās skan bieži. Mēs dārgi maksājām par savu «veiksmes stāstu» un tagad no sirds vēlamies, lai arī citi «izdzer rūgto biķeri sausu». Ja kāds atsakās, tad tāds ar skaļiem lāstiem no eirozonas (vai pat ES) jāmet ārā kā Amazones džungļos no cilts kopienas. Šāda attieksme (gatavība ar prieku kādu mest ārā no laivas) diemžēl liecina par ES strukturālo vājumu.

Šoreiz tikai jāpriecājas, ka no Latvijas politiķiem un viņu interneta padomdevējiem Grieķijas jautājumā nekas nav atkarīgs. Jādomā, ka Vācijas kanclere Angela Merkele (no kuras šoreiz atkarīgs vairāk nekā no visiem citiem kopā) nodemonstrēs, kā jārīkojas nopietnam, atbildīgam politiķim, un lietas sakārtos tā, ka vilks būs paēdis un kaza dzīva. Esmu gandrīz pārliecināts, ka ES Grieķijas eksāmenu izturēs un pāries no destruktīvā iedomātās lepnības ceļa ar neskaidro galamērķi uz konstruktīvas sadarbības ceļu.

Bens Latkovskis/ NRA.lv