Šī ziņa tika plaši tiražēta Krievijas plašsaziņas līdzekļos un ieguva rezonansi visā pasaulē. Uz šo ziņu reaģēja gan mūsu Valsts prezidents, gan Ārlietu ministrija, nodēvējot to par absurdu. Lietuvas kādreizējais līderis Vītauts Landsberģis pēc līdzīgas analoģijas apšaubīja pašas Krievijas leģitimitāti.

Rodas jautājums, kāds mērķis ir bijis šim Krievijas nedraudzīgajam žestam? Landsberģis izsaka minējumu, ka Krievija «vienmēr pārbauda mūs, pārbaudot mūsu jutīgumu vai briedumu. Ja mums trūkst brieduma, mēs sākam justies neapmierināti un sākam pierādīt, ka esam leģitīmi, tad viņi var teikt, ka šis jautājums ir apspriežams. Nav vērts pat tam pievērst uzmanību vai to apspriest.»

Manuprāt, mērķis tomēr bija cits. Ne vienmēr tik ļoti jākoncentrējas uz sevi un jādomā, ka viss, ko kāds dara saistībā ar tevi, ir ar mērķi noskaidrot tavu reakciju. Tikpat labi mērķis var būt noskaidrot paša reakciju uz vienu vai otru kairinājumu. Krievijas mediju telpa atrodas gandrīz pilnīgā Kremļa kontrolē, kamēr interneta vide pagaidām vēl ir salīdzinoši brīva. Krievijā nerepresē citādi domājošos, ja tie neiet uz ielām protestēt, bet savas pretenzijas, klusi guļot dīvānā, kanalizē virtuālā tīkla plašumos. Tas nozīmē, ka cilvēki internetā atļaujas samērā brīvi paust savus uzskatus un Kremļa stratēģiem šīs interneta vides izpēte ļauj noteikt patieso sabiedrības noskaņojumu. Turklāt runa ir par aktīvās sabiedrības noskaņojumu, jo tieši šī sabiedrības daļa ir virzošais spēks, kura var valdošo varu gan uz rokām nest, gan par to sākt kurnēt, viebties, tad izņirgt, lamāt un visbeidzot gāzt. Patlaban Kremlī valdošais grupējums labi atceras visu šo sabiedriskās domas evolūciju astoņdesmitajos gados. Cik strauji viss notika, un cik sabiedriskā doma ir nepastāvīga. Tāpēc kontrolēt sabiedrisko domu, pēc Putina domām, ir labākais ceļš, kā noturēties varas virsotnē un nebeigt dzīvi kā Lībijas vadonim Muamaram Kadafi, kura šausmīgā nāve uz Putinu, kā runā, atstājusi neizdzēšamu iespaidu.

Lai gan daudzi ir pārliecināti, ka Kremlis par 90% kontrolējot medijus (Krievijā ir tikai viena liela alternatīvā radiostacija – Eho Moskvi – un viens alternatīvais TV kanāls – Doždj, kurš gan pieejams tikai maksas kabeļos), sabiedrisko domu var mīcīt kā plastilīnu, patiesībā Kremļa politika lielā mērā atspoguļo lielas sabiedrības daļas vēlmes. Putins iemieso to cilvēku vēlmes, kuras tiek izteiktas rūpnīcu ģērbtuvēs un alus bāros. Vienkāršas un viegli iztēlojamas. Viņa politika balstās nevis uz sabiedrības elitāro slāņu izpratni par vēlamo lietu kārtību, bet gan uz vienkāršās tautas izpratni, kas ir kas. Ukraiņi ir haholi, amerikāņi – pindosi, Eiropa – geiropa, pasaulē valda žīdmasoni utt. Balstoties uz šādiem primitīviem (bet tāpēc plašām tautas masām labi saprotamiem) priekšstatiem, Putins veido savu nu jau 89% reitingu.

Lai netrāpītu šķībi, Kremlim laiku pa laikam jāizdara izmēģinājuma šāvieni, un viens no tādiem bija šis pieprasījums pēc Baltijas valstu leģitimitātes pārbaudes. Šī eksperimenta mērķis bija Krievijas sabiedrības reakcija uz šo izmēģinājuma šāvienu. Vērojot šo reakciju dažādos Krievijas interneta portālos, jāatzīmē, ka tā bija Latvijai izteikti labvēlīga. Alternatīvajos (Kremļa politiku neatbalstošajos) portālos reakcija uz šo deputātu pieprasījumu bija viennozīmīga – pilnīgs idiotisms. Tikpat kā neparādījās neviena kaut attāli atbalstoša replika no to impēristu puses, kuri allaž iemaldās šajos portālos. Savukārt šovinistiski noskaņotajos portālos reakcija bija gaužām nīkulīga un nebūt ne kareivīga. Tas liecina, ka Krievijas sabiedriskā doma šobrīd nav noskaņota ar sajūsmu klausīties militāro bungu rīboņu un grib nedaudz atslābt.

Pēc šādas sabiedrības reakcijas nav brīnums, ka Krievijas Ģenerālprokuratūra uz deputātu iesniegumu atbildējusi, ka tam «nav juridisku perspektīvu». Citiem vārdiem, jebkāda veida uzbraucieniem Baltijas valstīm nav perspektīvu paaugstināt Putina reitingu, un tas neapšaubāmi ir mums labvēlīgs eksperimenta rezultāts.

Bens Latkovskis / NRA.lv