Atbilde atkarīga no uzstādītā mērķa. Vai mērķis bija ciešāk tuvināt Austrumu partnerības valstis ES vai arī – gluži pretēji – saglabāt distanci? Joprojām nav skaidrs, cik patiesībā mēs viens otram esam vajadzīgi, un šajā kontekstā Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska izteikums, ka Rīgas samitam nav jāsper lieli soļi, kā arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles norādījums, ka Austrumu partnerības projekts nav «instruments» ES paplašināšanai, liecina par ES piesardzību attiecībā uz turpmāko tuvināšanās procesu.

Acīm redzami ES ir guvusi mācību no Ukrainas notikumiem, kuri lielā mērā attīstījās pēc ES uzmundrinošajiem signāliem Ukrainas virzienā. ES signalizēja, ka ir gatava sadarboties, atbalstīt un pat izskatīt jautājumu par Ukrainas uzņemšanu ES sastāvā (nekonkretizējot termiņus). Liela daļa Ukrainas iedzīvotāju šos signālus pārprata un, vienkāršā valodā runājot, par daudz sacerējās, iedomājoties, ka tūlīt mēs būsim kopā un ES ņems Ukrainu pilnā aizgādnībā. Nav tā, ka ES būtu Ukrainu piemānījusi, bet šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ES nebija gatava tam scenārijam, kādā situācija aizdreifēja saistībā ar Krievijas pretenzijām uz īpašām tiesībām savā pašpasludinātajā interešu sfērā.

Lai ko teiktu par Putina avantūru Ukrainā, Putins ir piespiedis pasauli rēķināties ar Krieviju, un ES savās nākotnes vīzijās jāiekalkulē iespējamā Krievijas reakcija uz vienu vai otru notikumu pavērsienu. Līdz ar to, neatkarīgi no retorikas un dežūrsmaidiem, Rīgas samits iezīmēja jauno ES attieksmi pret valstīm, kuras Krievija uzskata par esošām tās ietekmes sfērā. Proti, rezervēts atbalsts un distances saglabāšana. Tiesa, tiks pabeigti jau iesāktie procesi, piemēram, bezvīzu režīma ieviešana ar Ukrainu un Gruziju, taču par jaunu mērķu nospraušanu runāts vairs netiek.

Bezvīzu režīms, visticamāk, tiks ieviests jau nākamgad, un abām šīm valstīm tas ir ļoti svarīgs punkts, lai noturētu ES pievilcību savu iedzīvotāju acīs. Īpaši tas attiecas uz Ukrainu, jo ukraiņu entuziasms par izvēlēto «Eiropas ceļu» (kas ievadīja sekojošos traģiskos notikumus) var noplakt, ja to «nepiebaros» ar konkrētiem labumiem. Tā kā ES vairāk vai mazāk jūtas līdzatbildīga par notiekošo Ukrainā, tad kaut kā tai jāatlīdzina par tās ciešanām.

Diemžēl bezvīzu režīma solījums un 1,8 miljardu eiro kredīta piešķīrums ir vienīgais taustāmais Rīgas samita rezultāts. Cerības, ka Rīga kļūs par Baltkrievijas un ES attiecību pagrieziena punktu, nepiepildījās. Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko Rīgā neieradās un diplomātiskās izolācijas pārrāvums nenotika, jo ne viena, ne otra puse vēl nav gatava šādam pavērsienam. Atsevišķi ES politiķi joprojām nevēlas tikt iemūžināti vienā bildē ar Lukašenko, savukārt «Batjka», redzot, cik ļoti Ukraina patiesībā ir vajadzīga ES (ironizēju), ietur distanci, jo saprot, ka Krievija ir gatava uz daudz vairāk (gan labā, gan sliktā nozīmē) nekā ES, lai noturētu Baltkrieviju savā orbītā. Pat ja Lukašenko gribētu pagriezties ar seju pret Rietumiem, viņš to varētu tikai tik daudz, lai nepagrieztu pēcpusi Putinam.

Rīgas samita noslēguma deklarācijā nav minēti nekādi nākamie konkrēti sasniedzamie mērķi. Deklarācija ieturēta mierīgas līdzāspastāvēšanas tonalitātē, un tajā nav vienota ES un sešu Austrumu partnerības valstu stratēģiskā redzējuma. Krimas aneksija tiek nosodīta tikai no ES puses, jo Baltkrievija, Armēnija un arī Azerbaidžāna nevēlējās parakstīt dokumentu, kas varētu izsaukt asi nosodošu Krievijas reakciju. Gala deklarācijā Krievijas vārds parādās tikai vienu reizi saistībā ar enerģētikas politiku, līdz ar to noslēguma dokuments izstrādāts, nekonfrontējot ar Krievijas uzstādījumu – notikumiem Ukrainā ar Krieviju nav tieša sakara. Kopumā tas viss nozīmē, ka ES un Austrumu partnerības process tiek palaists snaudošā režīmā bez papildu enerģētiskā impulsa. Līdz labākiem laikiem, kad tas varētu tikt no jauna aktivizēts.

Bens Latkovskis/ NRA.lv