Taču Āboltiņa no premjerēšanas vairījās kā kode no naftalīna. Šo viņas izvairību visbiežāk skaidroja ar kluso cerību iesēsties paša Bērziņa krēslā. Iespējams, bet tikpat labi Āboltiņa jau tad zināja, ka priekšā stāv ļoti šaubīgs darījums, kurš viņai kā premjerei popularitātes punktus nenesīs. Tāpēc bija nepieciešama kāda pagaidu figūra, kura būtu pietiekami mazvērtīga, lai to viegli kā bandinieku varētu upurēt politiskajā šaha spēlē. Un uz dēlīša parādījās Laimdota Straujuma. Savukārt šaubīgā darījuma vārds bija Citadeles banka.

Vai kāds noticētu Āboltiņai, ja viņa pēc ietekmīgu politiķu kopēja brauciena uz Gruziju ar Citadeles pircēju pārstāvi stāstītu, cik izdevīgs un Latvijai vajadzīgs ir Citadeles pārdošanas darījums? Pat tie, kas allažiņ piever acis uz Vienotības šaubīgajiem darījumiem, skatoties Āboltiņas godīgajās acīs, ieslēgtu sen smadzenēs izslēgto kritiskās domāšanas daivu. Pavisam cita lieta, ja šo pašu pasaku kā mazbērniem pirms gulētiešanas ar nevainīgi naivu seju stāsta «ome», kā Straujumu labsirdīgi dēvē noteiktās politiskās aprindās. Vizuāli nekaitīgajai Straujumai tauta tic, bet ugunīgajai Āboltiņai netic.

Reti kurš vairs atceras, ka kādreiz bija tāda «trīs miljonu lieta», kas satracināja Latvijas sabiedrību. Tas gan bija ļoti sen. Pagājušajā gadu tūkstotī. Šodien tāda lieta diez vai izpelnītos ko vairāk kā vārgus čiepstus dažos interneta portālos, jo sabiedrība pie afērām ir tiktāl pieradināta, ka pat Parex bankas miljardi tikai kusli parībināja gaisu un neviens šīs afēras/muļķības vaininieks nekādas juridiskas sekas neizjuta. Ar naudas dāvināšanu dažādiem «investoriem», kas oficiālajā mitoloģijā saucas Parex bankas glābšana, tautas varošana (lai nelietotu skarbākus vārdus) nebeidzās. Par sviestmaizi (divarpus gadu peļņa plus bonusā lieliska ofisa ēka pašā Rīgas centrā) «pārdota» (nevar taču šāda veida darījumu rakstīt bez pēdiņām) Parex bankas labā daļa – Citadele. Tā kā par Citadeli saņemtie nieka 77 miljoni (kopā Parex «glābšana» izmaksāja no 1,5 līdz 1,7 miljardiem eiro) tūlīt pat jāatdod Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, tad var teikt, ka Citadele atdota tikpat kā par velti.

Lai gan oficiāli darījumu veica VAS Privatizācijas aģentūra (PA), faktiski to apstiprināja valdība un organizēja «lietu kārtotāji», kā mūsdienās sauc valsts mantas izblēdītājus. Atcerēsimies, ka PA valde ar tās priekšsēdētāju Ansi Spridzānu priekšgalā īsi pirms līguma parakstīšanas atkāpās, protestējot pret šo valstij acīm redzami neizdevīgo darījumu. Steigā tika atrasts kāds parādsaistībās iestidzis Vladimirs Loginovs, kuru uz karstām pēdām iecēla par PA valdes priekšsēdētāju un kura vienīgais uzdevums – parakstīt visu, ko priekšā nolika «lietu kārtotāji». Milzīgā steiga tika pamatota ar ierasto dūmu aizsega komplektiņu – «ģeopolitisko stāvokli», Krieviju, Putinu un «Eiropa prasa». Ikviena no šīm katra īsta Vienotības «zaķa» komplekta sastāvdaļām ir necaursitama. Līdz ar to ikviens, kurš uzdrošinājās apšaubīt šo darījumu, automātiski ierindojās «piektās kolonnas» rindās. Pirms vēlēšanām bija maz gribētāju ierakstīties kremlinos, izņemot Saskaņas deputātus, kuri, paceļot balsi, tikai apstiprināja «zaķu» versiju – pret Citadeles pārdošanu ir vienīgi Maskavas aģenti.

Tagad darījums ir pabeigts. Visi apmierināti berzē rokas un makus. «Ome» savu darbiņu ir padarījusi, un viņai var teikt: «Paldies par darbu!» Āboltiņa kā liela teātra cienītāja varētu pat šaurā domubiedru lokā izteikties klasiķa vārdiem – moris savu padarījis, moris var iet – un tad pati cienīgi ieņemt to amatu, kuru tik ietiepīgi negribēja ņemt pirms nedaudz vairāk kā gada. Tiesa, runas par Āboltiņu kā nākamo premjeri var arī izrādīties tikai kārtējais viltus manevrs prezidenta «pirkšanas» bārterdarījumā, jo «lietu kārtotājiem» šeptēties «omes» aizsegā var izrādīties pat ērtāk nekā pie «šķiriski tuvās» Āboltiņas. Tā ka vēl nav zināms, kurš ir bandinieks un kura dāma.

Bens Latkovskis / NRA.lv