Pirmkārt, šāds tēmu sistematizējošs seminārs noteikti izglīto. Piemēram, es guvu priekšstatu par to, ar ko politiķu sniegtais draudu vērtējums atšķiras no militāristu sniegtā. Manuprāt, militāristi pārāk respektē politiķus, kuri savos slēdzienos itin bieži ir virspusēji, pavirši un mēdz domāšanu aizstāt ar konjunktūru. Varbūt tāpēc man likās, ka tas, kas seminārā tika teikts saistībā ar Ziemeļatlantijas līguma 3. («Puses, katra atsevišķi vai visas kopā (..) uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam»), 5. un 4. pantu, bet sevišķi tas, kas tika sacīts un ierosināts saistībā ar Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) sagatavotību, uzbūvi un rīcību konkrētā draudu situācijā, joprojām nav guvis nopietnu novērtējumu un atsaucību Latvijas politikā(!). Nav runa tikai par savlaicīgiem 2% no IKP aizsardzības budžetam, runa ir arī, piemēram, par tādu lietu kā draudu līmenim atbilstoša sabiedrības motivācija un mobilizācija, par ko seminārā, manuprāt, tika runāts visai aptuveni. Ja jau tiek piesaukts Ziemeļu karš, ja tiek sacīts, ka somu tauta bija gatava aizstāvēt savu zemi un karot ar veiksmei nepieciešamiem paņēmieniem, tad negribas somus pielūgt, bet gribas, lai līdzīgā situācijā esam pārāki par tiem. Jo pat tad, ja Krievija neuzbruks Latvijai, pat tad, ja (kā tika sacīts) tiks lemts par NATO spēku ātrai izvēršanai nepieciešamās infrastruktūras kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma sistēmu izveidi Latvijā, situācijai atbilstoša un iespējama mūsu pašu gatavība ir arī pašcieņas jautājums. Iepretī laikiem, kad mums šīs pašcieņas pietrūka.

Otrkārt, man (iespējams, pilnīgi aplam) radās priekšstats, ka pretī izvērstam draudu aprakstam tomēr netiek nolikts atbilstošs pretpasākumu apraksts. Es ceru, ka semināra rīkotāju nolūks nebija mani baidīt. Bet, ja, definējot draudus, netiek pienācīgi definēts atkal ne tik daudz militārās, cik politiskās (ārpolitiskās) pretdarbības komplekss, tāds iespaids rodas. Dīvaini, ar NBS saistītās vēlamās darbības tika iztirzātas salīdzinoši konkrēti, bet pati politika kā reāls drošības vai nedrošības resurss tika vērtēta diezgan izvairīgi. Šāda tolerance, ja tiek aprakstīta tiešām reālu draudu situācija, man šķiet nevietā. Ja draudi ir reāli, es šādos saietos vēlētos redzēt nevis birokrātisku, bet gauži praktisku abu jomu (politika, aizsardzība) simbiozi, sinerģiju, vēlētos gūt pārliecību par to, ka armija zina, ko var, bet politiķi zina, ko grib. Manā uztverē aizsardzības jomai pievērstie politikas pamatdokumenti, par kuriem tika runāts seminārā, arī ir šajā ziņā pārāk aptuveni.

Treškārt, tika teikts, ka pilna mēroga karu Krievija neatļausies, bet reģionāls karš jāuzskata par iespējamu. Turklāt tika sacīts, ka jārēķinās ar pāreju uz asimetriskas karošanas doktrīnu. Karošanas sakarā tika minēti vārdi – hibrīdkarš, mobilitāte, refleksīvā kontrole, maldināšana, aptveroša pieeja, atturēšana, informācijas, naudas, kultūras kā ieroču izmantošana… Ja uzsvars tiek likts uz asimetriskām, nevis konvencionālām spējām, tad, manuprāt, visi šie vārdi šā vai tā padara sabiedrību plašā nozīmē par izšķirošu šāda kara resursu. Sevišķi, ja, kā tika teikts: «Mūsu uzvara ir laiks.» Konkrēts, nevis bezgalīgs laiks. Atkal ne tuvu nav runa tikai par zemessardzi, bet par visas sabiedrības kvalitāti. Lai vismaz tie 60% ne tikai gribētu aizstāvēt savu tēviju, bet arī zinātu, ko konkrēti katram var pienākties darīt, un prastu to darīt. Manuprāt, viņi to nezina.

Es te atļāvos trīs kritiskas piezīmes. Bet kopumā AM iniciatīvu saistībā ar tādiem kā es uzskatu par vērtīgu un turpināmu.

Viktors Avotiņš / NRA.lv