Līdz ar to informācija par ekspertu kvalifikācijas līmeni, par to zinātniskā darba pieredzi utt. no sabiedrības tiek slēpta. Vienīgā identificētā persona ir Jānis Turlajs, kas darba otrajā lapā tiek apzīmēta kā «kontaktpersona».

Anonīmie autori vispirms apskatīja esošās tendences gan demogrāfijā, gan ilgtermiņa migrācijā, tad ieskicēja uz esošajām tendencēm balstītas prognozes un no iegūtajiem rezultātiem veica aprēķinus un ieteikumus par skolu tīkla optimizāciju.

Ko prognozē anonīmie autori? «Iedzīvotāju kopskaits Latvijā līdz 2020. gadam varētu sarukt līdz 1,88 miljoniem, bet 2030. gadā atbilstoši pētnieku prognozēm Latvijā dzīvos vairs tikai 1,63 miljoni iedzīvotāju (22. lpp.).» Turklāt autori prognozē, ka iedzīvotāju masveida aizbraukšana turpināsies: «Ņemot vērā to, ka iedzīvotāju labklājība pieaugs, emigrācijas tendences nākotnē, visdrīzāk, turpinās lēnām samazināties. Taču diez vai tā kļūs daudz mazāka par 10 000 emigrantu arī 2020. gadā. Drīzāk tai būs tendence nostabilizēties tuvu šim apjomam (22. lpp.)», jo «kamēr Latvijas tautsaimniecības efektivitātes rādītāji būtiski atpaliks no Eiropas vidējiem rādītājiem, darbspējīgo iedzīvotāju aizbraukšana turpināsies (31. lpp.)».

Var diskutēt par skaitļiem, bet, ja anonīmo autoru prognozes ir korektas un negatīvais migrācijas saldo stabilizēsies 10 000 cilvēku līmenī katru gadu, tad šāda procesa ekonomiskās sekas nav attiecināmas tikai un vienīgi uz skolu tīkla optimizāciju.

No Latvijas pašlaik galvenokārt aizbrauc jaunieši darbspējas vecuma sākumā. Ja anonīmo autoru prognozes piepildīsies, tad tuvojas Latvijas valsts agonija. Nosvinēsim simtgadi un varam likvidēt Latvijas valsti. Tik katastrofāla darbspējīgo samazināšanās nozīmē, ka pēc pieciem - desmit gadiem Latvijas valstij pietrūks resursu pilnīgi visai publiskajai infrastruktūrai. Nav runa par skolu tīklu. Tas attiecas uz visu - kultūru (teātrus un operu uzturēt nevarēs), veselības aprūpi, autoceļu tīklu un pat pensiju nodrošinājumu utt. Latvijas valsts tādā izskatā, kāda tā ir šodien, beigsies.

Ja kuģī ir sūce un tas grimst, tad, protams, var izstrādāt scenārijus, ka kuģis virs ūdens noturēsies ilgāk, ja daļu no pasažieru un apkalpes locekļiem steigšus pārmetīs pār bortu. Samazinot kuģa svaru, kuģis virs ūdens noturēsies drusku ilgāk. Tomēr, ja sūce netiks aiztaisīta, tas nogrims arī tad, ja tiks upurēti kaut vai visi apkārtējie līdzcilvēki.

Tā vietā, lai pētītu, kā novērst sūci Latvijas valsts kuģī, Izglītības ministrija uzdeva SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta izstrādāt scenāriju, kuri pasažieri būtu pirmie pārmetami pār bortu, lai kuģis virs ūdens noturētos nedaudz ilgāk. Stundu pirms Titānika nogrimšanas, pārmetot pār bortu kaut vai visas vidusskolas, kuģa liktenis nemainīsies. Ja SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta aprēķini ir pareizi, tad ir saprotama to politiķu rīcība, kuriem varas termiņš ir pāris gadu. Jāreformē ir viss un vienlaikus! Bet varbūt izdosies kaut kā izvilkt līdz termiņa beigām. Tāpēc labāk neko lielu un dramatisku neuzsākt. Pienāks brīdis, kad sāksies lavīna, tad nākamā politiķu paaudze lai domā, kā salasīt valsts drumslas.

SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta anonīmie autori ir optimisma pilni: «Ilgākā laika posmā imigrācijai nenovēršami būs tendence pakāpeniski pieaugt, pārsniedzot 10 000 imigrantu gadā jau pirms 2020. gada. Šis skaitlis iekļauj gan Latvijas pilsoņu reemigrāciju, gan arī jaunu ārzemnieku ieceļošanu. Tomēr lielākā daļa reemigrantu, tāpat kā imigrantu, visticamāk, apmetīsies uz dzīvi Rīgā vai tās tuvumā (22. lpp.).» Diemžēl SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta nekādi neatklāj, uz kādiem citiem nezināmiem faktiem balstās tāds optimisms.

Pat Ekonomikas ministrijas eksperti nav tik optimistiski par reemigrāciju. Informatīvajā ziņojumā par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016. gada jūnijs, 54. lpp.) ir secināts, ka «pēc 2022. gada repatriācijas plūsmas pakāpeniski samazināsies un arvien lielāku lomu ieņems imigranti no citām ES valstīm un trešo valstu pilsoņi».

Diemžēl pašreizējais un līdz 2022. gadam prognozējamais algu līmenis Latvijā ieskicē relatīvi nelielu valstu kopu, kurus varētu iekārdināt Latvijas ekonomiskie apstākļi, - Afganistānu, Pakistānu, Bangladešu, Āfrikas nabadzīgākās valstis (Mali, Čadu, Centrālāfriku u.c.). Turklāt nabadzīgie afrikāņi Latvijā ierastos tikai pārnakšņot. Tiklīdz trešo valstu migranti apgūs valodas un elementāras darba iemaņas, kas motivēs viņus palikt Latvijā, nevis pārcelties uz Vāciju, kur darba roku trūkuma dēļ ap 2020. gadu būs jāuzņem vienu miljonu pārceļotāju katru gadu.

Tiem, kas paliks Latvijā, nākamo desmit gadu laikā būs līdz nepazīšanai jāpārveido valsts izskats, skarot pilnīgi visas sfēras. Vai reformas sākt tūlīt un tagad, gadu pirms vēlēšanām, īstenojot tieši SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta izstrādātās shēmas? Tas ir koalīcijas politiskās izvēles un valdošo partiju atbildības jautājums.