Sociālajā budžetā veidojas līdzekļu uzkrājums, un ar neapbruņotu aci ir skaidri redzams, ka pārdalīt daļu, kaut nelielu, veselības budžeta vajadzībām ir daudz vienkāršāk nekā izstrādāt un politiski vienoties par skaidru un reālajai situācijai atbilstošu veselības nozares finansēšanas sistēmu.
Viens procents no sociālā budžeta veselības jomai dotu 70-80 miljonus eiro gadā, kas nepietuvinās līdzekļu badā nomērdēto medicīnu pat tam veselības finansējumam, kuru no iekšzemes kopprodukta (IKP) atvēlē nabadzīgākās Eiropas valstis.
Latvijā, kā zināms, veselības jomas finansējums ir zem trim procentiem no IKP. Veselības ministrija apspriešanai citu nozaru ministrijām nodevusi trīs iespējamos veselības apdrošināšanas sistēmas finansēšanas modeļus. Atgādināsim, ka viens no piedāvājumiem ir samazināt darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, vienlaikus ieviešot valsts obligātās veselības apdrošināšanas iemaksas. Tā būtu viena procenta pārdale no sociālajām iemaksām veselībai, kas ļautu papildus esošajam budžeta finansējumam veselības aprūpei novirzīt aptuveni 70 miljonus eiro gadā.
Otrs variants būtu veselības maksājums, ko veiktu iedzīvotāji papildus valsts nodrošinātajai veselības aprūpei. Proti, papildus valsts budžeta līdzekļiem, par kuriem tiktu segta neatliekamā medicīniskā palīdzība, tiktu ieviests arī veselības maksājums, kas ļautu saņemt pakalpojumus atbilstoši veiktajām iemaksām, paralēli nodrošinot iespēju brīvprātīgi apdrošināties. Tiesa, veselības ministre Anda Čakša šādu modeli neatbalsta, jo, saskaņā ar aplēsēm, katram iedzīvotājam mēnesī varētu būt jāmaksā 25-70 eiro, un, lai arī tas uzreiz dotu veselības budžetā būtisku naudas pieplūdumu, liela daļa sabiedrības nevarētu atļauties katru mēnesi novirzīt papildu līdzekļus veselības apdrošināšanai.
Trešais modelis paredz veselības aprūpes finansēšanu, ko nodrošina valsts un privātais apdrošinātājs. Šajā variantā apdrošinātajai personai ir jāveic prēmijmaksājumi izvēlētajam apdrošinātājam. Ministrijas jau sniegušas atzinumus par šiem modeļiem, savukārt, piemēram, Labklājības ministrija par diviem no piedāvātajiem reformu variantiem savu viedokli nav varējusi paust nepietiekamas informācijas dēļ. Pirmo modeli kritizē gan labklājības ministrs Jānis Reirs, gan Labklājības ministrijas eksperti, norādot, ka neatbalsta tādu veselības aprūpes finansēšanas modeļa variantu, kas paredz mehānisku valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu pārdali veselības aprūpes finansēšanai, jo šādā gadījumā nāktos pārskatīt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu.
Tikmēr Veselības nozares stratēģiskā padome (tajā darbojas lielākās veselības jomas organizācijas, valdības sociālie partneri) jau paudusi atbalstu ministrijas izstrādātajam veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas modelim, kas paredz sociālo iemaksu pārdali veselībai. Neatkarīgā rakstīja, ka arī Pasaules veselības organizācija ieteikusi Latvijai izvērtēt veselības aprūpes finansēšanai iedalīt sociālās iemaksas, jo «valdība viegli varētu palielināt šo veselības aprūpes vajadzībām iezīmēto maksājumu daļu bez īpašām administratīvajām izmaksām».
Taču labklājības ministrs jau izteicis kritiku šai idejai, jo šāds lēmums nozīmē, ka tādā gadījuma ir jāpārskata izdevumu sadalījums no sociālā budžeta. Labklājības ministrijas aprēķini liecina, ka, novirzot veselības aprūpei vienu procentu no sociālajām iemaksām, sociālā budžeta ieņēmumi samazinātos par 80 miljoniem 2017. gadā, bet, novirzot 2019. gadā jau trīs procentus sociālā budžeta, tā ieņēmumi saruktu par gandrīz 300 miljoniem eiro.
Rādīt reklāmu
