Pie latviešu lasītajiem ar Baltijas – Kazahstānas ekonomiskas attīstības
asociācijas atbalstu ir nonākusi Kazahstānas prezidenta Nursultana
Nazarbajeva grāmata G-GLOBAL: XXI gadsimta pasaule.
Nursultans Nazarbajevs ir apkopojis savas valsts pieredzi, kā veidot daudznacionālu un multireliģisku valsti, un tagad piedāvā Kazahstānas modeli par paraugu visām pasaules tautām un visu valstu politiskajiem līderiem.
Kazahstānas prezidents dzimtenē ir neapstrīdama autoritāte. Nursultans Nazarbajevs ir līderis, kurš par vienu no galvenajām sava darba misijām ir izvirzījis mērķi veicināt pilnīgu un globālu atteikšanos no kodolieročiem (94. lpp.). Kazahstāna šajā ziņā ir lielisks paraugs visai pārējai pasaulei. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē Kazahstānas teritorijā notika 450 kodolsprādzieni. 116 no tiem bija virszemes kodolsprādzieni (84. lpp.). Viens no pirmajiem Kazahstānas prezidenta lēmumiem (1991. gada 29. augustā), uzreiz pēc PSRS sabrukuma, bija rīkojums par Semipalatinskas kodolieroču poligona slēgšanu (85. lpp.). 1991. gada beigās Kazahstānas armijas pārziņā bija 110 ballistiskas raķetes (89. lpp.) un vairāk kodollādiņu (1216 kodolgalviņas) nekā Francijai un Lielbritānijai kopā ( 88. lpp.). Taču jau 1995. gada 31. maijā Kazahstāna kļuva pilnīgi brīva no kodolieročiem un kodolraķetēm. Kazahstānas neatkarības pirmie gadi bija paraugs civilās atomenerģētikas demilitarizācijai. Šodien Kazahstāna ražo kodoldegvielu ar tik zemu bagātinājuma līmeni, ka tā ir piemērota AES, bet nav piemērota ieroču ražošanai (98. lpp.). Kā grāmatā norāda Nursultans Nazarbajevs, laikā, kad viņš pieņēma lēmumu atteikties no kodolvalsts statusa, pret viņu tika vērsts spiediens, lai Kazahstāna kļūtu «par pirmo musulmaņu kodollielvalsti» (98. lpp.). Tomēr Kazahstānas prezidents aizstāv viedokli, ka valstīm ir tiesības veikt kodolenerģijas izmēģinājumus, bet ir nepieciešama starptautisko organizāciju kontrole, lai civilā kodolenerģētika netiktu pārveidota militārām vajadzībām (103. lpp.). Līdz ar to arī jautājums par Irānas un Ziemeļkorejas kodolprogrammām ir jārisina tikai diplomātiskā līmenī (103. lpp.).
Kazahstānas ekonomika pēc 2007. gada krīzes tika veidota līdzsvarota, un tā nav atkarīga tikai no globālā finanšu tirgus vai Starptautiskā Valūtas fonda labvēlības, tāpēc Nursultans Nazarbajevs var atļauties būt kritisks, raksturojot krīzes cēloņus un iezīmējot attīstības scenārijus nākotnei. Nazarbajevs, līdzīgi kā Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, neslēpj savu vilšanos par Davosas forumu, kuru apmeklēja cerībā «izprast globālās ekonomikas satricinājuma cēloņus», bet pēc forumā dzirdētā saprata, «ka nekā konkrēta šajās runās nebija» (14. lpp.). Kazahstānas prezidenta vērtējumā «krīzes pamatā ir mūžīgie cilvēku netikumi – iedzīvošanās kāre, principialitātes trūkums un bezatbildība» (14. lpp.), jo «veselu valstu bankrots, ekonomikas lejupslīde un sociāla krīze – tas viss notika melīgu ekonomikas attīstības shēmu uzspiešanas rezultātā» (15. lpp.).
Nursultans Nazarbajevs secina, ka pašreizējā globālās ekonomikas modelī nav racionāla līdzsvara starp finanšu sektoru un reālo ekonomiku. Savukārt ekonomiskā ietekme tiek īstenota, organizējot apvērsumus citās valstīs, jo arābu pavasaris ir gan globālās ekonomiskās konkurences rezultāts, gan globālās ekonomiskās konkurences instruments (19. lpp.).
Laikā, kad tika uzrakstīta grāmata – 2012. gadā –, Nursultans Nazarbajevs jau precīzi prognozēja Rietumu iejaukšanās sekas, kuru izpausmes sāka iezīmēties 2014. gadā: «Tuvo Austrumu satricinājumu ģeopolitiskās sekas būs politiskā islāma radikalizācija.» (19. lpp.)
Kādas ir Nursultana Nazarbajeva idejas globālās pasaules kārtības reformēšanai?
«Sociāli politisko sistēmu attīstības evolūcija, atsakoties no revolūcijām kā politiskās attīstības formas.» (35. lpp.)
Ir jāizvirza mērķis pārejai uz vienotu pasaules valūtu (49. lpp.). Pasaules valūtas izveide ir veicama, sākotnēji pārejot uz reģionālajām valūtām. Eiropa jau ir parādījusi piemēru visai pasaulei, un attīstība šādā virzienā jau notiek Latīņamerikā, Āfrikā, Eirāzijā u.c. (53. lpp.). Process varētu noslēgties ar Pasaules Centrālās bankas izveidi (54. lpp.).
Grāmatas noslēgums ir optimistisks. Oponējot amerikāņu domātāja Frensisa Fukujamas 1992. gadā iznākušās grāmatas Vēstures beigas nosaukumam, Nursultans Nazarbajevs uzsver: .. nekāds «vēstures gals» nav sagaidāms tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēces rīcībā nav universāla civilizācijas modeļa, kuru pasaules sabiedrība pieņemtu kā vienīgo savas eksistences pamatu» (134. lpp.).
Rādīt reklāmu
