19. novembris, Otrdiena
Vārda dienas: Elizabete, Liza, Līze
Sākuma lapa » Būvniecība, arhitektūra » Melbārde: Lēmumu par koncertzāli pieņems valdība
Melbārde: Lēmumu par koncertzāli pieņems valdība
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 11. aprīlis 2019, 10:47
Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (NA): par kultūras finansējumu un dziesmu svētku perspektīvām, par Rīgas koncertzāli un būvnieku vēlmi attiesāt miljonus no Kultūras ministrijas (KM).

- Kultūrai šogad par 13% zemāks finansējums nekā citugad. Izklausās daudz.

- Tie ir 26,5 miljoni eiro. Bet samazinājums ir objektīvs: pērn bija dziesmu svētki, caur KM gāja Latvijas simtgades programma visām ministrijām - pie mums atnāca visa nauda, un mēs to izdalījām citām ministrijām un pašvaldībām, kuras piedalījās simtgades programmā. Pērn bija finansējums arī vairāku lielu kultūrvēsturisku objektu sakārtošanai, piemēram, Doma baznīcai, Aglonas bazilikai, Jēkaba katedrālei. KM kopējā budžetā bija arī vairāk Eiropas fondu līdzekļu. Nemainīgā bāzes daļa šogad ir palikusi tāda pati. Nevaram runāt ne par lieliem zaudējumiem, ne par lieliem ieguvumiem. Nedaudz ir samazinājies budžets Mediju atbalsta fondā, jo valdība neatbalstīja finansējumu pierobežas medijiem - nav naudas! To šogad novirzīja cilvēku atalgojumiem - medicīnai, skolotājiem...

- Kultūra arī ir cilvēki. Esmu runājusi ar lauku kultūras namu vadītājiem, viņi burtiski raud - lielākoties viņiem jāiztiek ar nožēlojamām summām, lai gada laikā spētu noorganizēt dažādus pasākumus. Un šos pasākumus rīko cilvēki, kuriem arī jāsamaksā par darbu.

- Lauku kultūras namu budžets ir pašvaldību atbildība. Pakalpojumu grozs ir sadalīts: ko finansē valsts no sava budžeta, ko - pašvaldība. No valsts budžeta caur Kultūrkapitāla fondu ir iespējas piesaistīt finansējumu dažādiem projektiem. Bet finansējums vienmēr ir par mazu, projektu ir daudz... Pērn pirmoreiz bija tā, ka visi labie projekti varēja dabūt finansējumu. Šogad šī programma ir samazinājusies, jo kopumā 2019. gada budžets ir samazināts. Uz reģioniem no valsts budžeta aiziet finansējums kultūrizglītībai: piemēram, pašvaldību mākslas un mūzikas skolām (pedagogu algām). Šajā plānošanas periodā Eiropas fondu finansējumu KM izdevās dabūt kultūras un dabas mantojuma atjaunošanai reģionos: mēs patlaban atjaunojam 45 objektus par 41,4 miljoniem eiro. Piemēram, Kuldīgas vecpilsētā palīdzam iekārtot radošo klāsteri, veidojot Kuldīgu kā koka arhitektūras pērli, nauda tiek ieguldīta Pedvāles muižas atjaunošanā, Sabiles sinagogā - kā mūsdienu mākslas centrā, ir arī īpaša Piekrastes programma - Liepājā tiek atjaunota baznīca, Rojā un Saulkrastos tiek veidota jauna estrāde, Siguldā tiek atjaunota Jaunā pils, pie Cēsīm - Āraišu ezerpils, tiek veidots mūsdienu mākslas centrs vēsturiskajā Sabiles sinagogā, savedam kārtībā Aglonas baziliku, Preiļu pili, Kokneses pilsdrupas utt. Pievienotā vērtība ir tā, ka reģioniem savstarpēji jāsadarbojas: tiem kopīgi jāveido kultūrtūrisma maršruti - Kurzemē, piemēram, tiek veidots hercoga Jēkaba ceļš. Ir ļoti svarīgi kultūras un dabas objektu atjaunošanu saistīt ar reģionu attīstību, tūrisma pakalpojumiem, kopīgiem stāstiem un zīmoliem. Vēl ir dziesmu svētku mērķdotācija: dodam finansējumu tiem mākslinieciskajiem kolektīviem un to vadītājiem, kuri apgūst dziesmu svētku repertuāru. Protams, vēlētos, lai šis finansējums ir lielāks, tomēr tā esamība norāda uz valsts attieksmi pret šiem svētkiem. Caur Kultūrkapitāla fondu finansējam arī kultūras centrus - koncertzāles Liepājā, Cēsīs, Rēzeknē, Ventspilī un Daugavpils Rotko centru. Kopumā valsts finansējums reģioniem ir liels.

- Kultūra - viena no lielākajām saimniecībām valstī?

- Tā ir. Mums ir 50 iestādes, kas darbojas 111 adresēs - milzīga saimniecība, kas atrodas valsts pārziņā. Mantojums, ko pārņēmām no padomju laikiem, bija ļoti smags, lielākoties visi objekti bija sliktā stāvoklī. Rīgas pils ir viens no spilgtākajiem piemēriem: padomju laikā tur nekas netika darīts, tikai primitīvi aizklapēts un aizsmērēts. Tagad, saudzīgi remontējot un restaurējot, tiek atrastas arvien jaunas arheoloģiskās un arhitektoniskās vērtības, līdz ar to vajadzīgs laiks un līdzekļi, lai visu atjaunotu. Tāpēc atjaunošanas temps nav ātrs. Mēs vēlamies atjaunot Rīgas pili kā brīnišķīgu viduslaiku pils paraugu, un tāpēc ir svarīgi visu izdarīt pareizi. Ar Jēkaba katedrāli bija līdzīgi: gaidot vizītē Romas pāvestu, tika atvērti pamati, un tur atradās vesela kapsēta... Nācās veikt papildu izpēti.

- KM finansējums bija piešķirts arī Aglonas bazilikai. Nosodītāji teica, lai baznīca pati tiek galā, jo baznīca ir šķirta no valsts.

- Papildus tika piesaistīts Eiropas fondu finansējums. Atjaunot Aglonas baziliku bija mūsu goda lieta. Tas ir mūsu reliģiskais centrs, mēs nedrīkstam tā attiekties pret svētvietām.

- Ir vairāki muzeji, kuri neatrodas savās «mājās»: Vēstures, Rakstniecības un mūzikas muzejs... Cik ilgi tas tā būs?

- Savulaik mēs optimistiski cerējām, ka 2018. gada beigās Vēstures muzejs varēs atgriezties savā īstajā vietā, tomēr tas uz Rīgas pili pārcelsies tad, kad tur beigsies darbi. Plānots ir 2022. gads. Attiecībā uz Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM): Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) mūs informēja, ka viņi neredz beigas tiesvedībai, tāpēc piedāvāja muzejam jaunu mājvietu Mārstaļu ielā. Iepriekšējā VNĪ valde sastrīdējās ar būvnieku, kas pārbūvēja muzeja telpas, pārtrauca ar to sadarbību, būvnieks iesūdzēja VNĪ tiesā, tā lēma par labu būvniekam. Tajā brīdī apstājās visa būvniecība, mēs pazaudējām arī KM piesaistīto starptautisko finansējumu. Tādā veidā būvnieks izdarīja lāča pakalpojumu KM, muzejam un valstij kopumā. Ilgu laiku mūsu sadarbība ar VNĪ valdi bija nekāda, tagad tā nomainījusies, mēs pat tiekam laisti iekšā objektos... Patlaban redzam arī to, ka RMM būs saimnieks jaunajam Dziesmu svētku muzejam, kas tiek projektēts jaunajā Dziesmusvētku estrādē. Ceram, ka izdosies atjaunot arī Vāgnera namu. Bijušajā RMM darbi nenotiek, turklāt VNĪ eksperti ir secinājuši, ka viņi tiesu nevar uzvarēt. Lai darbus turpinātu, būtu vajadzīgi pāris miljoni eiro, mums tādas naudas nav. Bet, protams, būtu labi, ja ēku, kurā atradās RMM (Pils laukumā 2), mēs varētu paturēt kultūras funkciju nodrošināšanai. Tāpēc jāplāno sarunas ar VNĪ.

- Kaut arī ar muzejiem daudz darīšanu, KM tomēr tika likvidēta Muzeju nodaļa.

- Nē, tā nav likvidēta: ir apvienotas nodaļas, un tagad ir Muzeju, arhīvu un bibliotēku nodaļa. Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns ir aizgājis pensijā, tomēr viņš turpina veikt Muzeju padomes vadītāja funkcijas, viņš ir arī Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja vietnieks. Pārējie darbinieki turpina strādāt apvienotajā nodaļā. Valsts pārvaldē notiek valsts aparāta samazināšana, mēs to negribam darīt uz kultūras iestāžu darbinieku rēķina, tāpēc to darām ministrijas ietvaros.

- Pieminējāt dziesmu svētkus. Kāda ir to perspektīva? Dzirdēts, ka koru skaits samazinās, arī Rīgas skolās to paliek arvien mazāk. Kas tad dziedās?

- Rīgas vidusskolās ir 20 koru, mazākajās klasēs - vairāk. Taču tad, kad tiek rīkoti skolēnu dziesmu svētki, gribētāju tajos piedalīties ir vairāk, nekā var paņemt. Skolēnu un koru skaits ir saistīts ar demogrāfiju, taču, ja runājam par dziesmu un deju svētkiem makro līmenī, dalībnieku skaits pieaug, īpaši dejotāju skaits. Tāpēc mēs nevaram runāt par dalībnieku vai kolektīvu krīzi. Mūžīgā problēma gan ir tā, ka trūkst vīru balsu, bet tā ir saistīta ar vīriešu dzīvesveidu, noslogotību, interesēm utt. Taču ir demogrāfiskās bedres, un tagad, gatavojoties 2021. gada skolēnu dziesmu svētkiem, mēs varēsim izvērtēt šo bedru ietekmi. Mēs bijām ļoti satraukti par to, ka iepriekšējā valdība vēlējās samazināt mūzikas stundu skaitu, tomēr kopā ar Dziesmu svētku biedrību mēs apturējām šā jautājuma virzību, saglabājot esošo apjomu. Vēl vairāk - iepriekšējais ministrs Šadurskis nāca ar iniciatīvu: akreditējot lielās skolas, koris tiks prasīts kā obligāts.

- Par Rīgas koncertzāli. Rīgas kartē ir atzīmētas vairākas vietas, kur tā varētu atrasties. Es jau «nobalsoju» par Mūkupurvu, jo tas atrodas pietiekami tālu no pilsētas centra, un man patīk ideja, ka koncertzāle jāceļ degradētā teritorijā, lai to attīstītu.

- Jūsu izvēlētais Mūkupurvs nav favorīts diskusijās... (Smejas.) Lēmuma pieņēmējiem ir svarīgi redzēt, kādas ir iespējamās alternatīvas, atrast katra risinājuma plusus un mīnusus. Iepriekšējā valdība nolēma, ka koncertzālei ir jābūt Rīgas centrā. Pēc noteikta kritēriju klāsta mēs analizējam koncertzāles iespējamās atrašanās vietas. Viedokļi ir dažādi, diskusijas - ļoti emocionālas. Tomēr vairākuma viedoklis: racionālāk ir turpināt tajā vietā, kurā vislielākais darbs jau izdarīts, proti, uz AB dambja.

- Kāpēc uz AB dambja? Tas ir visdārgākais projekts. Tā apgalvo profesionāli arhitekti, atgādinot, ka, piemēram, Hamburgas koncertzāle, kuru 14 gadus (pabeidza 2017. gadā) cēla uz Elbas upes, izmaksāja ap 865 miljoniem eiro un «apskaņojās» ar neskaitāmiem politiskiem un ekonomiskiem skandāliem. Ar Rīgas koncertzāli, baidos, būs līdzīgi...

- Pirmkārt, koncertzāle uz AB dambja ir vienīgā, kurai izstrādāts projekts un aplēstas izmaksas; citos iespējamos koncertzāles novietojuma variantos nav. Otrkārt, šāda veida objekts piesaistītu visas pasaules interesi. To pierāda citas mūsdienās būvētās koncertzāles ar konferenču funkciju - ja tiek izvēlēts risinājums ar labu arhitektūru, ja ir labs novietojums, piemēram, jūras mala vai upes mala. Tāda ir arī jūsu pieminētā Hamburgas koncertzāle, tāda ir arī Islandes Harpas koncertzāle, kas atrodas okeāna krastā. Un koncertzāle pie Daugavas varētu kalpot kā tūrisma magnēts. Jāņem vērā arī tas, ka Rīgas centrā nav tādu brīvu zemju bez apgrūtinājumiem. Tas, ka koncertzāle uz AB dambja izmaksātu ļoti dārgi, ir mīts, turklāt tās būvniecībā mēs lūkojamies uz ES fondu finansējumu un privātā finansējuma piesaisti, jo valsts budžeta finansējums vispirmām kārtām nepieciešams kultūras nozarē nodarbināto atalgojuma celšanai. Esmu organizējusi tikšanās ar inženieriem, lai izrunātu, kādā situācijā ir AB dambis, arhitekts Andis Sīlis ir veicis detalizētus būvniecības aprēķinus, ja izvēlas celt koncertzāli uz AB dambja. Tad šī koncertzāle taptu divos etapos: pirmais būtu dambja stiprināšana, jo dambis šobrīd ir degradēta strēle Daugavas vidū, tomēr ar fantastisku attīstības potenciālu. Ja uzejam uz dambja, varam redzēt ļoti skaistus UNESCO pasaules mantojuma skatus viņpus Daugavai. Mums ir iespēja ieguldīt dambī Eiropas fondu finansējumu, un tad mēs iegūtu sakārtotu, daudzfunkcionālu vietu, turklāt šī vieta būtu savienota ar tiltiem pāri ūdeņiem, kas atdzīvinātu kreisā krasta līniju. Tas būtu jauns, aktīvs tūrisma maršruts. Protams, apkārt jāveido jauna infrastruktūra, pievedceļi un autostāvvietas. Vēl ir iespēja attīstīt Zaķusalu, bet arī tur būtu jāiegulda lielas investīcijas. Taču šī vieta ir ar apgrūtinājumu: tā ir iznomāta privātam īpašniekam līdz 2050. gadam. Tas pats attiecas arī uz Andrejsalu un Andrejostu, kur papildus būtu jāatsavina privātīpašnieku īpašumi un jāveic investīcijas infrastruktūras sakārtošanā. Dažiem vecākās paaudzes arhitektiem, tostarp profesoram Jānim Krastiņam, topā ir Uzvaras parks. Bet daļa iedzīvotāju būtu ļoti neapmierināti, ja zaļā zona tiktu samazināta.

- Tad beidzot varbūt atrisinātos jautājums par «uzvaras pieminekli» un to varētu nojaukt?

- Šī vieta, manuprāt, ir negatīvi lādēta, un daudziem nepatiktu jau pats nosaukums - Uzvaras parks. Šī vieta ir sačakarēta ideoloģiski. Šobrīd koncertzāles novietnei nav nevienas vietas, kur nebūtu kaut kādi «bet». Visur nepieciešamas vai nu tiesvedības ar īpašniekiem, vai nu jārisina citas problēmas. Mans viedoklis: valstī, kurā ir tik izcila un daudzveidīga muzikālā dzīve, kas izgājusi pasaules līmenī, diez vai koncertzāles vajadzībām būtu jābūvē būdiņa, un izcila koncertzāle ir kaut kas tāds, ko mēs būvējam reizi gadsimtā. Visātrākais variants, protams, būtu Rīgas Kongresu nama pārbūve. Trīs gadus esam mēģinājuši par šo variantu visādos veidos pārliecināt Rīgas domi, tomēr tā nav gatava dot iespēju Kongresu namu pārbūvēt, jo tajā notiek aktīva saimnieciskā darbība. Tas ir Rīgas domes kapitālsabiedrības Rīgas nami pamatkapitālā, tāpēc nevaram runāt arī par atsavināšanu. Lēmums par koncertzāles būvniecību būs jāpieņem valdībai.

- Karsts jautājums ir arī par miljoniem, kurus pieprasa būvnieki, uzskatīdami, ka KM nav gana samaksājusi par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību.

- Būvnieki pieprasa vēl papildus 12 miljonus eiro. Tiesa pirmajā instancē ir lēmusi, ka mums viņiem jāmaksā deviņi miljoni. Būvnieku sākotnējā prasība 2016. gadā bija 22 miljoni eiro, tomēr KM nekad nav uzskatījusi šo prasību par pamatotu. Astoņu gadu laikā būvniekiem esam samaksājuši 195,6 miljonus eiro. Lai vizualizētu līdzībās, paskaidrošu: 103,7 eiro izmaksāja četras reģionālās koncertzāles kopā. Līgumā starp KM un nacionālo būvkompāniju apvienību tika iestrādāta izmaksu indeksācija: ja ir deflācija, tad izmaksas samazinās, ja inflācija - pieaug. Labi, ka valdība neapturēja bibliotēkas būvniecību laikā, kad sākās krīze: šis lēmums palīdzēja noturēties daudzām būvkompānijām. Taču, kad sākās indeksa piemērošana, tā deflācijas dēļ nebija būvniekiem par labu. Tāpēc viņi izdomāja, ka jāmaina līgums, rosinot piemērot citu, sev izdevīgāku indeksu. Tiesa 1. instancē lēma, ka jāpiemēro būvnieka pieprasītais indekss, kas nav iestrādāts ar KM noslēgtajā līgumā. Mēs uzskatām, ka tas nav taisnīgi un ir pretlikumīgi, tāpēc arī pārsūdzējām spriedumu apgabaltiesā.

- Jūs kandidējat uz Eiropas Parlamentu. Tā vienkārši pametīsiet Latvijas kultūras druvu?

- Darbs EP nenozīmē pamest Latviju, ne arī pamest kultūru. Strādāt EP nozīmē strādāt Latvijai. Esmu kultūras ministres amatā vairāk nekā piecus gadus, un pārmaiņas ir vajadzīgas gan kultūras nozarei, gan man personīgi. Domāju, ka nozarei ir vajadzīgs jauns vadītājs ar jaunu enerģiju. Vēlos EP izmēģināt savus spēkus humanitārajās jomās, kur Latvija nekad nav strādājusi. EP būs tikai astoņi cilvēki, kuri pārstāvēs Latviju, un tas nozīmē, ka ikvienam no viņiem jādarbojas jēgpilni.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk
Jaunākie komentāri
Mediju apskats