Sociālo dienestu ikdiena ir ļoti saspringta. Tiem jāizzina iedzīvotāju sociālais stāvoklis, iemesli un jāmeklē iespējamā palīdzība, tomēr nereti iedzīvotājiem svarīgākais aspekts ir sociālo darbinieku prasme uzklausīt un saprast, veltīt laiku arī reālajai ikdienai un notikušajām likstām.
Lasot komentārus pie sava iepriekšējā ieraksta Ir.lv, par to pārliecinos vēl vairāk.
Tur tiek stāstīts, ka iedzīvotājiem uz Rīgu ir nācies braukt pat no attālākajiem Latvijas nostūriem, tikai tāpēc, ka viņu pagastos vai pilsētās sociālie darbinieki reizēm aizmirst par saviem reālajiem darba pienākumiem un cilvēcisku komunikāciju.
“Vairāku sociālo dienestu darbinieki nestāsta un neskaidro saviem apmeklētājiem iespējas, kuras varētu izmantot. Lai dibinātu kontaktu ar cilvēkiem, jāsāk ar sarunu. Sociālā dienestā nenāk aiz laimes, tāpēc sociālajam darbiniekam ir jāprot uzklausīt un saprast. Dažiem cilvēkiem nav viegli lūgt. Un, ja lūdz un tiec atstumts … izmisuma kauss ir pilns,” savā komentārā atzīst lasītāja Ieva Brante.
Drošu sirdi varu teikt, ka iepriekš teiktais nav par Jelgavas novadu. Vienmēr esmu uzsvēris, ka sociālā dienesta darbiniekiem jābūt atsaucīgiem ar vēlēšanos palīdzēt un padarīt ikkatra novadnieka, kurš vērsies pēc palīdzības, ikdienu vieglāku. Jāvelta vislielākās pūles, lai cilvēka palīdzības sauciens tiktu ne tikai uzklausīts, bet arī darīts viss iespējamais, lai novada iedzīvotāja problēmu atrisinātu.
Un, ja arī uz Jelgavas novada sociālo dienestu atnāks cilvēks no citurienes, no cita novada, arī tad sociālais darbinieks ar viņu aprunāsies, uzklausīs sāpi un ieteiks labāko veidu kā rīkoties.
Katram tiks palīdzēts kā savam tuvākam.
