Pēdējā ekonomikas krīze Latvijai izmaksājusi dārgi – ekonomikas izaugsmes ziņā zaudēta desmitgade, milzīgs valsts parāda pieaugums, zaudētas darbvietas, ekonomiskie emigranti, kuri devušies darba meklējumos uz ārvalstīm. Ņemot vērā šo augsto cenu, būtu bezatbildīgi neņemt vērā skarbās krīzes mācības, tāpēc nepieciešams savlaicīgi pievērst uzmanību šobrīd būvniecības nozarē notiekošajam.
Daži kļūdaini uzskata, ka pārkaršana un ekonomikas krīze iestājās, privātajam sektoram tikai ņemot pārāk daudz kredītu un valdībai ilgstoši nespējot sabalansēt valsts budžetu. Bet pārkaršana var notikt arī citu iemeslu dēļ. Būtu lietderīgi vēlreiz atcerēties, kas īsti notika pirms desmit gadiem.
Krīzes anatomija
Lai gan vienā rindkopā nav iespējams izvērsti izklāstīt visu, kas notika, tomēr var nosaukt pēdējās ekonomiskās krīzes galvenos priekšnosacījumus – ar iestāšanos Eiropas Savienībā saistītā eiforija, vairākus gadus ilgusī straujā ekonomikas izaugsme, neapmierinātība ar padomju laika dzīvojamo fondu – cilvēki bija gatavi aizņemties, bankas bija gatavas aizdot. Ja krīzes galvenais cēlonis bija "kredītu orģija", tad krīzes epicentrs atradās būvniecības nozarē. Vairāk nekā puse izsniegto kredītu tika piešķirta nekustamo īpašumu iegādei.[1] Un kas notiek, ja pieprasījums būtiski pārsniedz būvnieku spēju to apmierināt? Aug gan mājokļu cenas, gan būvnieku atalgojums. Tikai oficiālās algas būvniecībā 2004.–2007. gadā pieauga vairāk nekā divas reizes. Pastāvot milzīgajam būvniecības pieprasījumam, uzņēmēji sāka piesaistīt darbaspēku no citām nozarēm, piedāvājot augstāku atalgojumu. Rezultātā būvniecībā nodarbināto skaits šajā laika periodā palielinājās par 45%.
Bet ekonomika līdzinās savienoto trauku sistēmai. Lai konkurētu ar būvniecības jomas uzņēmumiem darbaspēka piesaistē, citu tautsaimniecības nozaru uzņēmumi arī bija spiesti paaugstināt algas. Rezultātā "kredītu buma" izraisītajai pārkaršanai būvniecības nozarē sekoja būtisks algu kāpums visā tautsaimniecībā. Savukārt augstākas darbaspēka izmaksas radīja spiedienu uz cenām, izraisot inflāciju un cenu pieaugumu. Problēmu radīja tas, ka šī "kāršu namiņa" pamatā bija samērā īslaicīgs kreditēšanas vilnis. Bezgalīgi aizņemties nav iespējams. Rezultātā, kredītu izsniegšanas tempiem sabrūkot, visa konstrukcija izrādījās neilgtspējīga. Algu un cenu līmenis bija kļuvis pārāk augsts un neatbilstošs Latvijas objektīvajam ekonomikas attīstības līmenim.
Ir zināma makroekonomikas ābeces patiesība, ka algas un cenas var pieaugt ļoti viegli un ātri, bet pretējais process, lai tās samazinātu, ir daudz lēnāks un grūtāks. To arī esam piedzīvojuši, privātā sektora uzņēmumiem izvēloties darbinieku masveida atlaišanas ceļu. Secinājums skaidrs – pārkaršanu pieļaut nedrīkst. Tā "jādzēš" pašā sākumā.
Vai pārkaršanas draudi ir reāli
Vai kaut kas līdzīgs ir iespējams tuvākajā nākotnē? To pašu cēloņu kā pirms desmit gadiem dēļ – nē. Gan kredītu ņēmēji, gan Latvijas bankas, gan to uzraugi vēl ilgu laiku būs ļoti uzmanīgi ar kreditēšanu. Bet ir vērojams cits potenciālas pārkaršanas cēlonis – Eiropas Savienības fondu finansētā būvniecība.
Ir labi zināms, ka Eiropas fondu apgūšanas procesā noticis būtisks pārrāvums. Rezultātā samērā īsā laika posmā – no 2017. līdz 2020. gadam – Latvijā ieplūdīs iespaidīgs finansējums, kura lielākā daļa nonāks tieši būvniecībā. Piemēram, "Rail Baltica" projekta īstenošanai vien Latvija ir saņēmusi Kohēzijas fonda finansējumu, kas kopā ar nacionālo līdzfinansējumu sasniedz 292 miljonus eiro, no kuriem gandrīz 244 miljoni paredzēti būvniecībai.
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas apkopoto informāciju valsts pasūtījuma ietvaros periodā no 2017. līdz 2020. gadam būvniecībā paredzēts ieguldīt 3 miljardus eiro.[2] Vai tik lielu pasūtījumu pieplūdums ir pietiekams, lai radītu nopietnas problēmas būvniecības nozarē? Noteikti.
Pirmkārt, lai gan iepriekš minētā summa ir mazāka par to, kas tika iepludināta būvniecībā no 2005.–2007. gadā ņemtajiem kredītiem, mēroga ziņā tā ir līdzīga.
Otrkārt, šodien Latvijas būvniecības nozare ir skaitliski un kvalitatīvi daudz vājāka nekā pirms krīzes. Tas nozīmē, ka tā var pārkarst daudz ātrāk. 2006. gada sākumā būvniecībā strādājošo skaits bija gandrīz 59 tūkstoši darbinieku.[3] 2007. gadā šis skaitlis sasniedza maksimālo – 86 tūkstoši, vēlāk, 2010. gadā, sarūkot līdz 30 tūkstošiem. Daudzi speciālisti ir aizbraukuši. 2017. gada 2. ceturksnī būvniecībā strādāja vien 45 tūkstoši darbinieku, kas ir ievērojami mazāk nekā pirms krīzes.
Treškārt, nevajag par zemu novērtēt privātā sektora pasūtījumu. Pastāvot straujākai izaugsmei un pieaugot ienākumiem, ir loģiski pieņemt, ka privātā kreditēšana aktivizēsies un būs saistīta arī ar vēlmi iegādāties dzīvokļus un mājas. Protams, trekno gadu kreditēšanas apjomi nav iedomājami, tomēr privātā sektora pasūtījums pielies eļļu ugunij.
Pirmās pazīmes jau ir redzamas – piecu gadu laikā (2012.–2017.) vidējais ceturkšņa darba samaksas pieaugums būvniecības nozarē salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu bija mazāks par 2%.[4] 2017. gada 2. ceturksnī (pēdējais periods, par kuru dati ir pieejami) šis rādītājs ir palielinājies līdz 6,4%. Darba samaksas pieaugums būvniecībā sāk uzņemt apgriezienus.
Ko darīt?
Ir svarīgi apzināties, ka pārkaršana jālikvidē tās epicentrā un tas jādara pašā sākumā. Ja kādas nozares pārkāršanas rezultātā uguns pārmetīsies uz citām tautsaimniecības nozarēm, izraisot tajās pārmērīgu atalgojuma pieaugumu, pēc tam pārejot inflācijā, – dzēst jau būs par vēlu.
Piemēram, efektīva "dzēšanas" metode 2006.–2007. gadā, visticamāk, būtu bijusi neļaut bankām aizdot eiro valūtā, kurā bija daudz zemākas procentu likmes nekā kredītiem latos. Augstāka (un grūtāk prognozējama) maksa par kredītu droši vien atturētu daudzus no piedalīšanās "kredītu orģijās".
Šodien vēršanās pret ES finansējumu kopumā, protams, būtu absurda. Turklāt ir maz ticams, ka finansējuma apguves grafiku ir iespējams pārplānot. Līdz ar to vienīgais atlikušais instruments draudošās pārkaršanas novēršanai ir būvniecības speciālistu un strādnieku importēšana no citām valstīm uz nākamajiem trim gadiem. Lai cik negatīva būtu Latvijas sabiedrības attieksme pret darba migrāciju, alternatīva ir daudz sliktāka. Diez vai kāds vēlas vēlreiz piedzīvot kaut ko līdzīgu 2009. gadam.
[1] 53% no kopējā banku kredītu portfeļa 2007. gada 1. ceturksnī bija hipotekārie kredīti.
[2] Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums "Par plānotajiem publiskajiem lielajiem būvniecības iepirkumiem, sagaidāmajām investīcijām būvniecībā, nepieciešamo resursu pieejamību un ietekmi uz tirgus cenu, būvniecības kvalitāti un tirgus pārkaršanas risku". 30.03.2017.
[3] Šeit un turpmāk darbinieku skaits tiek aplēsts pilno slodžu ekvivalentā. www.csb.lv dati.
[4] Sezonāli un kalendāri izlīdzinātie ceturkšņu dati.
