Kopumā runājot, izskatās, ka ministrijas speciālistiem un vadībai nav īsti vienotas, konsekventas nostājas, tāpēc rezultātā piedāvātais saraksts drīzāk kārtējo reizi liecina par vidēja termiņa un ilgtermiņa skatījuma trūkumu.

Principi, uz kuriem, pēc ministrijas vadības teiktā, balstīta prioritāro nozaru saraksta izveide, ir augsta pievienotā vērtība, orientācija uz eksportu, uz izglītību un cilvēkresursu izaugsmi balstītu nozaru attīstība, - nekas nepareizs jau tas nav un faktiski arī nekas jauns nē. Turklāt šie faktori jau vairākkārt minēti iepriekšējos plānos, stratēģijās un citos dokumentos – tiesa, ar reālo atbalstu un ieguvumu no šiem apsvērumiem gan nebūt nav tik spīdoši.

Lai arī principi joprojām ir tie paši, šonedēļ definētās prioritārās nozares atšķiras no iepriekšējos gados minētajām – piemēram, 2008. gadā Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija īpaši atbalstāmo nozaru vidū nosauca farmāciju, medicīnas instrumentu un iekārtu ražošanu un eksportu. Arī pati Ekonomikas ministrija iepriekš minējusi citas nozares, nevis tās, kas tiek apspriestas pēdējās dienās, - kādēļ tagad pēkšņi tiek meklēti jaunas?
Turklāt būtiskākais jautājums ir – vai šoreiz sekos reāli atbalsta un veicināšanas mehānismi, vai arī tie būs tikai skaisti, bet diemžēl tukši vārdi? Vai ministrija šo nozaru labā atcels citu jomu atbalsta mehānismus un novirzīs tos konkrēti šīm tautsaimniecības nozarēm? Vai tiks veiktas izmaiņas izglītības sistēmā, lai nodrošinātu atbilstoši kvalificētu speciālistu pieplūdumu minētajās nozarēs? Vai tiks piešķirts kāds papildu atbalsts no valsts – subsīdiju, nodokļu atlaižu vai citā veidā?

Dažas no minētajām nozarēm – piemēram, kokapstrāde un pārtikas ražošana – jau patlaban ir nozīmīgākās Latvijas eksporta jomas. Kas mainīsies pēc to iekļaušanas prioritāro nozaru sarakstā? Vai tās gūs vēl papildu atbalstu?

Tās, kas, pēc pašu uzņēmēju domām, būtu vissvarīgākās atbalsta jomas, kuras viņi paši ietekmēt nevar un nepieciešams valsts atbalsts, ir – kredītu pieejamības nodrošināšana, jo patlaban katastrofāli trūkst apgrozāmo līdzekļu un finanšu piesaiste ir ļoti apgrūtināta, tāpat nepieļaujama ir tālāka nodokļu sloga palielināšana. Jo īpaši, rēķinoties ar situāciju kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. No biznesa viedokļa šīs abas valstis ir tuvākie Latvijas konkurenti un, ja mums nodokļu sistēma būs neelastīgāka un kopējais slogs lielāks, - mēs ilgtermiņā būsim zaudētāji. Visbeidzot, trešā būtiskā joma, kurā uzņēmēji sagaida atbalstu no valsts – energoresursu pieejamība un to tarifu tālāka nepaaugstināšana. Arī šai ziņā mums jāseko līdzi situācijai kaimiņos un mēs nedrīkstam paši sevi nostādīt kardināli smagākā situācijā.

Atgriežoties pie iepriekš minētajām nozarēm, jāatzīst, īpaši pārsteidz tas, ka, tās nosakot, absolūti nav izvērtētas nedz iespējas pilnvērtīgi un ekonomiski pamatoti izmantot mūsu dabas resursus, nedz arī izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu, kas paver plašas iespējas finanšu pakalpojumu un tranzīta jomas attīstībai, par ko gan daudz runāts, bet līdz šim pārlieku maz darīts.

Kopumā skatoties, par spīti uzņēmēju vidē bieži izskanējušajai nepieciešamībai definēt prioritārās nozares un attīstības virzienus, patlaban izskatās, ka lielāka jēga būtu noteikt skaidrus un patiesi lietderīgus, veicinošus atbalsta mehānismus uzņēmējdarbībai kopumā un tad, kad tā būs spējusi atkal nostāties uz kājām, vērtēt īpaši veicināmās un Latvijas ekonomikai ilgtermiņā nozīmīgās nozares no jauna.