Uldis Osis
ekonomika, politika
Ekonomiku virza kultūra
Pievienots 2014 gada 26. maijā | 0 komentāri
Drukāt
Reti kurš apšaubīs, ka Latvijas attīstības galvenais faktors ir cilvēks, jeb, kā mēdz teikt, humānais kapitāls. Tas allaž tajā vai citā formā ticis minēts praktiski jebkurā vidējā vai ilgtermiņa valsts plānošanas dokumentā, uzsverot arī tā konkurētspēju. Piemēram, Nacionālajā attīstības plānā 2020 atzīmēts, ka “Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgas augstskolas, kurās strādā starptautiski novērtēts un kvalificēts akadēmiskais personāls”, bet “Latvijas zinātne ir koncentrēta zinātniskajos institūtos, kas ir konkurētspējīgi pasaules līmenī”.

Par šo apgalvojumu atbilstību reālajai īstenībai tomēr ir pamatotas šaubas. Latvijas universitāte ir vienīgā, kura pāris izplatītākajās starptautisko rangu sistēmās, kur vērtētas Pasaules un Eiropas augstākās mācību iestādes, parādās kaut kur tālu lejas galā, bet citās neviena mūsu augstskola nav atrodama vispār.

Arī inovāciju jomā ES dalībvalstu vidū Latvija daudzu gadu laikā ir vienā no pēdējām vietām bez jebkādām pazīmēm par situācijas uzlabošanos. Tad par kādu konkurētspēju mēs šeit runājam? Vairumā dzīves un ekonomikas jomu, mēs Eiropā patiesībā esam, labākajā gadījumā, pelēcīgas viduvējības.

Par laimi, ne visur. Ir viena otra joma, ar kurām varam patiesi lepoties. Piemēram, kultūra un sports, kur mums ir un jau gadu desmitiem ilgā vēsturē vienmēr bijušas iespaidīgas pasaules līmeņa zvaigžņu plejādes. Tas nepārprotami liecina par augstu nācijas garīgo spēju potenciālu, jo izcilības nerodas no nekā, to attīstībai nepieciešama radoša, atbalstoša un stimulējoša vide.

Daudzas valstis jau sen sapratušas, ka kultūra un sports nav atsevišķas nozares, bet sabiedrības dzīves telpa, kurā veidojas tās indivīdu cilvēciskās vērtības, kas nepieciešamas viņu pašu un valsts attīstībai – radošums, kreatīva, abstrakta domāšana, mērķtiecība, kas cilvēku dara aktīvāku un uzņēmīgāku. Lai tas tā notiktu, ir nepieciešama kvalitatīva kultūras un sporta infrastruktūra, gluži tāpat, kā tas ir tautsaimniecībā ar ceļiem, elektrolīnijām, komunikāciju tīkliem un tml. No šī viedokļa svarīgi atgriezties pie pirms krīzes aizsāktā Jauno trīs brāļu (JTB), sporta stadiona u.c. projektiem. Viens no JTB – Latvijas nacionālās bibliotēkas projekts jau ir īstenots. Taču tālāko virzību uz priekšu ar citiem projektiem bremzē ne tik daudz naudas trūkums, cik daļā sabiedrības izplatītie, iesīkstējušie aizspriedumi, ka tie ir izdevumi, kurus var atļauties tikai tad, kad apmierinātas citas, it kā aktuālākas tautsaimniecības vajadzības. Piemēram, kāda novada domes priekšsēdētājs TV intervijā nesen emocionāli iesaucās – kādas var būt runas par kaut kāda Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, ja mums ceļi sabrukuši?

Jā, patiešām, par Laikmetīgās mākslas muzeju. Vai mums to vajag, vai tomēr jānogaida, kamēr ceļi sabūvēsies, aizsardzības spējas nostiprināsies, skolotājiem algas tiks gana palielinātas, mediķiem arīdzan utt? Visam vajadzīga nauda, bet kur to ņemt?

Latvija nav vienīgā, kas risina šādus sāpīgus jautājumus. Piemēram, Spānijā, Basku zemē ir neliela Bilbao pilsēta. Tā iedzīvotāju skaita ziņā ir ievērojami mazāka par Rīgu – 353 tūkstoši iedzīvotāju un tikai ar apkārtējām piepilsētām un satelītu pilsētiņām to skaits sasniedz nedaudz vairāk par 950 tūkstošiem. Šis, kādreiz plaukstošais, kūsājošas, dzīvības pilnais Spānijas otrais attīstītākais industriālais centrs pēc tuvējo dzelzsrūdas depozītu izsīkšanas pagājušā gadsimta vidū sāka grimt arvien dziļākā stagnācijā, bet astoņdesmitajos gados to pārņēma dziļa industrijas krīze. Rūpnīcas tika slēgtas viena pēc otras, cilvēki pilsētu pameta. Kļuva skaidrs, ka lielindustrijai pilsētā nav nākotnes un perspektīvai attīstībai jāmeklē citi dzinējspēki. Kā vienu no virzieniem tika nolemts pamēģināt tūrisma piesaisti. Bija skaidrs, ka, lai Bilbao kļūtu tūristiem interesanta, nepieciešama attiecīga infrastruktūra un tā arī tika mērķtiecīgi radīta. Tika uzbūvēts mūsdienīga, komfortabla dzelzceļa līnija, kas savienoja Bilbao ar Las Arenas dzīvojamo rajonu Biskajas līča piekrastē, tur tika iekārtotas ērtas pludmales, izveidojās vieta, kas funkcionālā ziņā līdzīgu mūsu Jūrmalai.

Taču īstu impulsu tūrisma attīstībai deva Bilbao Gugenheima muzeja uzbūvēšana 1997.gadā. Rezultātā, ja 1995.gadā Bilbao apmeklēja vien 25 tūkstoši tūristu, tad 2009.gadā to skaits sasniedza 615 tūkstošus – pieaugums, gandrīz 25 reizes.

Tiesa, Gugenheima muzejs kā tūristus piesaistošs objekts nav vienīgais. Daudzi muzeja apmeklētāji papildus viesojas arī Bilbao teātrī (Teatro Arriaga), vai apmeklē Bilbao stadionu (San Mames Stadium), vai arī Jūrniecības muzeju (Museo Maritimo Bilbao Ria de Bilbao). Tas, līdzīgi kā Gugenheima muzejs, ne vien izceļas ar savu unikālo arhitektūru, bet ir izveidojis vēsturisku, rekonstruētu kuģu floti, kas piedāvā interesentiem aizraujošus, romantikas pilnus ceļojumus. Ar modernām navigācijas ierīcēm aprīkotas barkas, šoneri un brigas ļauj izbaudīt aizgājušo gadsimtu jūras romantiku. Zvilnot uz to klāja, stundām ilgi var vērties vēja piepūstajās buras virs galvas un klausīties brāzmu svilpošanu kuģa takelāžā, pilnībā aizmirstot krastā palikušās ikdienas rūpes un rutīnu.
Apmēram trešdaļa Bilbao tūristu apmeklē arī apkārtējo teiksmaino Basku zemi ar gleznainajām kalnu un ieleju ainavām, daudzajām atpūtas vietām ar pārpilnajiem vīna krājumiem no La Rioja provinces kaimiņos, kā arī netālo San Sebastjanu ar tās slavenajiem filmu festivāliem.

Papildus tam, pēc moderna Euskaldunas konferenču centra un koncertzāles uzbūvēšanas bankrotējušo kuģubūves doku vietā, Bilbao pārvērtās arī par aktīvu biznesa tūrisma centru, kur visa gada laikā notiek starptautiskas konferences, semināri un citas biznesa aktivitātes, līdz ar dažādiem atpūtas un izklaides pasākumiem.

Lai cik tas neliktos dīvaini, taču tieši Gugenheima mākslas muzeja atklāšana izrādījās tieši tas, kas līdz ar citiem objektiem pilsētā un interesantām vietām apkārtnē, radīja sava veida gravitācijas centru, jeb kritisko “kultūras telpas masu”, kas, nepārspīlējot var teikt – “uzspridzināja” pasaules interesi par pilsētu, paceļot to nesalīdzināmi augstākā līmenī.

Bilbao municipalitāte lēsa, ka nodokļu apjoms no naudas, ko tikai muzeja apmeklētāji vien atstāja pilsētas viesnīcās, kafejnīcās, veikalos, transportā un tml., sasniedza EUR 100 miljonus gadā, jeb proporcijā 1:5 pret paša muzeja ieņēmumiem no biļešu pārdošanas un citām aktivitātēm. Rezultātā trīs gadu laikā municipalitātes budžeta ieņēmumi ar uzviju pārsniedza veiktās investīcijas muzeja būvniecībā.

Bilbao pāreja no industriālā uz pakalpojumu attīstības modeli, kura pamatā ir kultūras un atpūtas aktivitātes ir izcila. Tas ir patiess veiksmes stāsts. Taču tas pasaulē nav nekas unikāls. Arī kādreizējie leģendārie Lielbritānijas industriālie un tirdzniecības centri, kā Glāzgova, Mančestra, Liverpūle, Kārdifa u.c., 20.gs. otrajā pusē sāka arvien vairāk grimt stagnācijā. Pateicoties tehniskajam progresam, it īpaši informātikas un telekomunikāciju tehnoloģijām, biotehnoloģijai, farmācijai u.c., ko veicināja straujā izglītības un zinātnes attīstība, tradicionālā ražošana šajās pilsētās arvien vairāk pārstrukturējās vai pat “pārceļoja” uz citiem pasaules reģioniem. Radās jautājums – ko darīt ar novecojošiem industriālajiem centriem, kas bija kļuvuši par depresīvām zonām, kuras, līdzīgi kā savulaik Bilbao, piebildīsim – arī Latvijā šobrīd,  arvien lielākā skaitā pameta cilvēki? Sākot ar 20.gs. astoņdesmitajiem gadiem ar Lielbritānijas valsts atbalstu tika izstrādātas šo zonu reģenerācijas programmas, kurās viena no galvenajām komponentēm bija māksla un kultūras aktivitātes. Drīz vien tika arī konstatēts, ka investīcijas un izdevumi mākslā ģenerē ievērojamus ieņēmumus citos tautsaimniecības sektoros, jo cilvēki tiecās paši radīt sev jaunas darba vietas, ja bija zudušas iepriekšējās, lai tikai varētu izmantot sociālos, kultūras, izklaides u.c. labumus viņu dzimtajās vietās. Tas kalpoja par pamatu turpmākai valsts un municipālā finansējuma palielināšanai mākslai un kultūras pasākumiem par depresīviem deklarētajos reģionos.

Pētījumi Lielbritānijā u.c. valstīs atklāja būtiskas strukturālas izmaiņas, kas pirms 25-30 gadiem aptvēra sabiedrību un ekonomiku lielākajā daļā Rietumu pasaules. Radās jēdziens – radošās industrijas. Mākslu un kultūru vairs nevarēja uzskatīt par interešu nodarbi, kam nav tieša sakara ar tautsaimniecību. Izrādījās, ka mūsdienu tautsaimniecība bez radošajām industrijām nemaz nav spējīga attīstīties.

Kur un kā rodas pozitīvais ekonomiskais efekts no radošajām industrijām, ja zināms, ka, piemēram, muzeji bez valsts un pašvaldību dotācijām dzīvot nevar? Arī Latvijas LMM projekta īstenošana šobrīd tiek vērtēta ap EUR 25 miljoniem. Savukārt, saskaņā ar Francijas konsultāciju firmas Lordeurop aprēķiniem, LMM gada budžeta deficīts veidotu ap LVL 1.1-1.2 miljoniem (EUR 1.6-1.7 mln.). Tas nozīmē, ka 10 gadu laikā LMM naudas plūsma būtu negatīva – tiešie zaudējumi EUR 41-42 mln., bet ar privātiem ziedojumiem, sponsoru iemaksām un tml., zaudējumi tik un tā būtu ap EUR 37 miljoniem.

Taču aprēķinos nereti netiek ņemts vērā cits nozīmīgs faktors – multiplikatīvais efekts, kas rodas citās pakalpojumu jomās. Lielbritānijā veiktie aprēķini rāda, ka katra darba vieta mākslas institūcijās (muzeji, galerijas, izstādes un tml.) rada no 1.8 līdz 2.8 darba vietām citās jomās (Myerscough (1988)). Pieņemot, ka LMM pastāvīgo darbinieku skaits būtu ap 70 cilvēkiem, pēc augstāk minēto aprēķinu analoģijas var lēst, ka Latvijas tautsaimniecībā papildus būtu nodarbināti vēl ap 126 līdz 196 cilvēki.

Pieņemot aprēķinos vidējo skaitli – 150 papildus darba vietas, to viena gada laikā radītā summa IKP izteiksmē būtu gandrīz EUR 39 miljoni. Līdz ar to varam konstatēt, ka LMM radīto papildus darba vietu tautsaimnieciskais efekts ne tikai pilnībā kompensē muzeja EUR 37 miljonus lielos ikgadējos zaudējumus, bet rada arī nelielu peļņu EUR 2 miljonu apmērā.

Ir vēl viens faktors, kas būtiski ietekmē muzeja ieņēmumus – tūrisms. Kā minējām Bilbao piemērā, šie ieņēmumi veidojas no muzeju ārvalstu apmeklētāju maksājumiem transportā, viesnīcās, kafejnīcās utt. Bilbao municipalitāte bija secinājusi, ka šie ieņēmumi veido proporciju 1:5 pret muzeja kopējiem visa veida ieņēmumiem, lai gan citi aprēķini citos piemēros (Forbes 2002) rāda, ka šī attiecība ir vismaz 1:13. Mēs aprēķinos izvēlēsimies konservatīvāko attiecību – 1:5, jeb apmēram EUR 6.5 miljoni gadā. Desmit gadu periodā tas veidotu EUR 65 miljonus lielu papildus ienākumu tautsaimniecībā. Saskaitot šo summu ar augstāk aprēķināto peļņu EUR 2 miljoni, iegūstam EUR 67 miljonukopējā efekta 10 gadu periodā. Tas nozīmē, ka LMM no kopējā tautsaimniecības viedokļa atmaksātos ne vēlāk kā 3.5 – 4 gados. Tas nozīmē, ka investīcijas kultūrā, šinī gadījumā konkrēti LMM, uzskatāmas par vienām no ekonomiski efektīvākajām.

Taču lielākais ekonomiskais efekts, ko var dot kultūra, tiesa, ilgākā laika posmā – palīdzēt risināt nopietnāko Latvijas ilgtermiņa attīstības problēmu – konservatīvo tautsaimniecības nozaru struktūru ar lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības, kokapstrādes, tekstilrūpniecības u.c. nozaru dominanci, kuras produkcija raksturojas ar samērā zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Jaunas nozares – informācijas un komunikāciju tehnoloģija, biotehnoloģija, mašīnbūve un tml. attīstās lēni vai pat stagnē. Tas lielā mērā arī izskaidrojams ar hronisku Latvijas atpalicību inovāciju jomā, ko minējām raksta sākumā. Līdz ar to arī Latvijas darba tirgus ir neelastīgs, tajā, kā to bieži atzīmē arī darba devēji, grūti atrast radošus, perspektīvi domājošus, iniciatīvas bagātus speciālistus un darbiniekus. Kā rāda šinī pētījumā apskatītā citu valstu pieredze, minēto problēmu risināšanā nozīmīga loma ir mākslas un kultūras aktivitātēm valstī un reģionos. Tā jau no mazotnes veicina tādu rakstura īpašību veidošanos cilvēkos, kā abstrakta, nestandarta, vispārināta, kreatīva domāšana, inovatīvs pasaules redzējums, asociatīva lietu un procesu uztvere un tml.

Viens no minēto problēmu risinājumiem, kā to praktizē daudzas valstis, ir laikmetīgās mākslas muzeju dibināšana un attīstība, kontekstā ar citiem nozīmīgiem kultūras un sporta projektiem.

Šī pētījuma autora viedoklis ir, ka Latvija ir stipri aizkavējusies ar laikmetīgās mākslas muzeja projekta īstenošanu un tā tālāka atlikšana ir nepieņemama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka attiecīgās investīcijas, kā noskaidrojām, ir ekonomiski pamatotas un efektīvas.

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Latvijas politiķis un ekonomists. Finanšu minist ...
Vairāk
Reklāma