Runājot par latvisko kultūrtelpu, ar to es saprotu gan latviešu, gan mazākumtautību kultūru pienesumu. Latviskā kultūrtelpa ir unikāla tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, ka tikai šeit, vienīgajā vietā visā plašajā pasaulē, tajā ir klāt latviešu pienesums. Šis uzdevums – identitātes un integrācijas programma – protams, nav tikai Kultūras ministrijas uzdevums. Mums nāksies sadarboties pāri ministriju robežām, tas ir pienākums, ko mums uzliek Satversme, par ko runā arī Satversmes tiesa, un šeit ir labs citāts no Satversmes tiesas sprieduma: „Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu” (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu).
Stipra nacionālā valsts nozīmē arī stipru demokrātiju, jo nācija ir kopiena, un, lai demokrātija būtu kvalitatīva, pamatā jābūt saistvielai, kas satur šo kopienu.
Būtiska daļa no identitātes procesa ir Dziesmu svētku process. Dziesmu svētki – tie nav tikai pāris skaisti koncerti Mežaparkā, tas ir nepārtraukts process, kurā iesaistās radoši cilvēki un kolektīvi visā Latvijā. Vēl kāda svarīga nianse – bieži vien kolektīvi, kori, mākslinieciskā pašdarbība ir pamats vietējās kopienas veidošanai. Tikai tad, ja veidojas vietējā kopiena, rodas attiecīgā dzīves kvalitāte, un cilvēki vēlas dzīvot šajās vietās. Investīcijas neies tuksnesī, un Latvijai nepietiks tikai ar tehnokrātiskiem risinājumiem, tāpēc tik ļoti svarīga ir latviešu valodas un latviskās kultūrtelpas nostiprināšana. Kā teicis Jānis Akuraters: cīņa par kultūru ir cīņa par valsti.
Otra prioritāte. Mūsu profesionālie mākslinieki uzstājas pasaules koncertzālēs, teātru zālēs, izstāda savus darbus pasaules izstāžu zālēs, un tas parāda, cik lielā mērā māksla ir viena no pašām konkurētspējīgākajām Latvijas precēm. Tas nozīmē, cik ļoti kvalitatīva ir mūsu māksla, un kāda tā ir vērtība Latvijai. Šobrīd mūsu lielās nacionālās mākslas institūcijas ir uz izdzīvošanas robežas, taču tas nav pieņemami, jo tagad taču nav ne karš, ne bads! Es kā kultūras ministre uzskatu, ka mans pienākums ir cīnīties par sabiedrības tiesībām uz kvalitatīvu vidi un kvalitatīvu kultūrtelpu.
Trešā prioritāte saistīta ar radošajām industrijām. Mēs esam ierakstījuši deklarācijā, ka veicināsim radošo ideju un risinājumu pārnesi uz tautsaimniecību. Ja satiekas laba biznesa kompānija ar inovatīvu ideju, tad rodas liela pievienotā vērtība gan precei, gan nozarei, gan visai tautsaimniecībai kopumā.
