Roberts Zīle
politika, finanses
Junkera instruments viņa nākotnes ES 'vīzijai'
Pievienots 2016 gada 11. oktobrī | 0 komentāri
Drukāt
Ir pagājis vairāk nekā gads kopš izdaudzinātais 315 miljardu lielais Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (EFSI) jeb tā saucamais Junkera plāns uzsācis darbību. Kā septembra vidū uzsvēra pats Eiropas Komisijas priekšsēdētājs savā "Par Stāvokli Savienībā" ikgadējā uzrunā Eiropas Parlamentam, "mūsu Eiropas Investīciju plāns Eiropā darbojās labāk, nekā cilvēki gaidīja." No savas puses varu teikt, ka tas funkcionē tieši tā, kā es to paredzēju vēl pirms tā darbības sākuma - būtībā netaisnīgi un nepareizi.

EFSI sakarā vajadzīgā aukstās dušas šalts Junkeram nupat nāca no Fonda līdzdibinātājas Eiropas Investīciju bankas (EIB) puses. Kamēr Junkers runā par Fondu, kurš ir piesaistījis privātās investīcijas no "Latvijas līdz Luksemburgai", EIB ir tiešāka un savā izvērtējuma ziņojumā par EFSI norāda uz tā darbības patieso "veiksmes" stāstu.

Pēc pirmā darbības gada 92% (!) no kopējā apkopotā investīciju portfeļa koncentrējušies t.s. "vecajās" jeb ES-15 valstīs kā Vācija, Francija Spānija, Itālija un Lielbritānija. Vēl satraucošāk, lielākajā daļā Centrālās un Austrumeiropas, tai skaitā Baltijas valstīs, nav neviena EFSI finansēta infrastruktūras projekta, kamēr trīs Rietumeiropas valstīs vien (Lielbritānijā, Itālijā un Spānijā) koncentrējušās gandrīz divas trešdaļas infrastruktūras investīciju. Ģeogrāfiskās koncentrācijas limits tika noteikts 45%.

EIB ir pareizi norādījusi, ka tā kā EFSI oficiālais mērķis bija stiprināt ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ir īpaši satraucoši, ka lielākā daļa investīciju nonākušas tieši bagātajās valstīs. Patiešām, ar pašreizējo darbību "stratēģiskais" fonds ne tikai nesamazina, bet vēl vairāk pastiprina plaisu starp turīgajām un trūcīgākajām ES valstīm. Un, kā minēts iepriekš, nauda, kas tomēr atrod savu ceļu līdz Austrumeiropai, nosēžas tikai mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), bet ne arī mums vitāli svarīgajos infrastruktūras projektos.

Gandrīz puse (46%) no EFSI inovāciju un infrastruktūras atzara nonākuši enerģētikas projektos (lai arī oficiālais indikatīvais nozares koncentrācijas līmenis ir 30%). Tādējādi Junkera "investīciju plāns" nozīmē vēl sliktāku ES vienotā tirgus darbību un pastiprina cita starpā Baltijas valstu izolētību no Rietumeiropas. Kamēr bagātie ES reģioni vēl vairāk piesaista investīcijas un atjauno infrastruktūru, tādas valstis kā Latvija turpina būt bez dzelzceļa savienojuma ar Eiropu, atkarīga no Krievijas gāzes un ar ievērojami vājāku autoceļu sistēmu. Nav iespējams runāt par vienādām iespējam un godīgu konkurenci tad, ja atspēriena punkts Austrumeiropai ir pavisam cits.

Tas, ka līdz 13 "jaunajām" ES valstīm nonākuši tikai 8% no EFSI pašreizējām investīcijām un, skatoties vispārīgāk, ka Fonds stimulē nevienlīdzību starp ES reģioniem un Eiropas valstu attiecīgajām nozarēm, nav nejaušība.

Junkera "stratēģiskais" fonds tika apzināti projektēts un mērķēts attiecīgajā virzienā. ES-13 valstu sakarā, EIB netieši norāda, ka ir ierobežots nozaru loks, kas var pretendēt uz EFSI naudu. Un, kā jau es to biju paredzējis un publiski vairākkārt teicis vēl pirms EFSI sāka darboties, privātais kapitāls - uz kā balstās Fonds - meklēs projektus ar lielāko finansiālo atdevi. Ir saprotams, ka bagāto valstu pensiju un citi investīciju fondi neuzskata par pievilcīgu Austrumeiropu, jo, ņemot arī vērā mazo IKP uz iedzīvotāju, mums vienkārši nav daudz projektu, kuri 20 gadu laikā nodrošinās vērā ņemamus ienākumus.

Arī valsts garantijas ir ierobežotas. Savukārt no otras puses mēs arī pazaudējām daļu jau atvēlētās ES naudas. Jāatceras, ka liela daļa EFSI sēklas naudas tika "iegūta", paņemot to no jau esošajām programmām Horizon 2020 un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF).

Vēl sliktāk ir tas, ka EFSI pašreizējā darbība tiek skatīta kā prelūdija ES fondu nākotnes virzībai. Iepriekš piesauktajā uzrunā Eiropas Parlamentam, Junkers nāca klajā ar priekšlikumu divkāršot gan Fonda darbības ilgumu, gan tā finansiālās spējas, nebilstot ne vārda par līdz šim nevienlīdzīgo finansējuma sadalījumu (dienas vēlāk Fonda pagarinājums konceptuāli tika atbalstīts Eiropadomē Bratislavā). Arī Strasbūrā izsludinātais Junkera 44 miljardu eiro Investīciju plāns Āfrikai un kaimiņvalstīm tiks veidots, balstoties uz EFSI recepti.

Nebūtu pārsteiguma, ja arī Eiropas Aizsardzības fonds, ar kura priekšlikumu Komisija nāks klajā vēlāk šogad, ņems piemēru no EFSI, un tādejādi stiprinās ES militāro industriju (protams, bez Lielbritānijas iesaistes). Tā sakot, tiksim vaļā no ASV ražojumiem militāros iepirkumos. Atliek vien trīsreiz minēt kurās ES valstīs šī militāras industrijas attīstība notiks.

Pastāv arī bažas, ka Lielbritānijas izstāšanās un ar to saistītā ES budžeta roba kontekstā, būs nodrošināta auglīga zeme radikālākām nākošā ES daudzgadu budžeta reformām. Tas nozīmēs ne tikai mazāku budžetu kā tādu, bet arī iedvesmošanos no EFSI "veiksmes" stāsta, kur grantu sistēmas tiks arvien vairāk aizstātas ar "stratēģiskiem" rīkiem par labu "vecajām" dalībvalstīm. Ņemot vērā Francijas ietekmi, ar lauksaimniecību saistītie fondi paliks neskarti. Tas nozīmēs, ka tieši Kohēzijas fonds un tā paspārnē esošās programmas būs lielākās zaudētājas.

Tā, soli pa solim, mēs virzāmies uz tādu Eiropas Savienību, kas ir Junkera kultivētās politikas atspulgs. Vai tā būtu manis jau agrāk iztirzātā apzināti elastīgā pieeja attiecībā uz atsevišķu valstu makroekonomiskajām nevienlīdzībām, pseidocīņa ar sociālo dempingu vai EFSI tipa fondu bīdīšana, viss balstās uz lielā mērā necaurspīdīgiem noteikumiem un dīlošanu par labu ietekmīgajiem ES biedriem.

To, ko EK prezidents saprot ar Eiropu, labi atspoguļo mediju veiktā analīze par viņa komandējumu ģeogrāfiju pirmajā pusotrā gadā kopš stāšanās amatā. Savā "komforta zonā" jeb sešās "vecajās" ES valstīs viņš pabija kopumā 51 reizi. Tikmēr "jauno" Eiropu apmeklēja tikai vienu reizi -- slaveno Latvijas prezidentūras Rīgas samitu, pēc kura, vienas runas laikā Strasbūrā, viņš divreiz Baltijas valstis nosauca par Balkānu valstīm.

Līdz ar to EFSI drīzāk jāskata kā kārtējais, bet noteikti ne pēdējais Junkera uz dubultstandartiem īstenotās politikas rīks. Kamēr tiek runāts par sociālās nevienlīdzības mazināšanu no vienas puses, tiek veidoti fondi un sāktas "cīņas", kas vēl vairāk palielina ekonomisko un sociālo plaisu starp ES reģioniem un efektīvi pazemina dzīves līmeni jau tā trūcīgākajās valstīs. Tā rezultātā arī pilsoņu uzticība Eiropas Savienībai var kristies, kas nozīmēs vājāku ES kopumā. Junkeram un citiem Eiropas pašpasludinātajiem "federālistiem" šo der ielāgot pirms kārtējiem priekšlikumiem "vienoto interešu" vārdā.

Tūlīt arī sāksies sarunas par ES daudzgadu finanšu perspektīvu pēc 2020. gada. Eiropas Parlamentā būs būtiski atrast kopsaucēju ar potenciālajiem partneriem no Austrumu un Centrāleiropas. Taču svarīgākais šajā procesā notiks Padomes pusē, tāpēc jo svarīgāk ir Latvijas Ārlietu un Finanšu ministrijām izveidot stratēģiju un taktiku sarunām, lai Junkera fondu pieeja nekļūtu par galveno naudas sadales mehānismu tā saucamai ES attīstībai.

Un jāizbeidz gatavot sabiedriskā doma, ka nākamos septiņus gadus pēc 2020. gada struktūrfondu nauda tikpat kā pazudīs, jo, lūk, Lielbritānija kā donorvalsts aiziet no ES un tāpēc mums vairs nebūs naudas (par nelaimi šādu pozīciju arī pieņēmušas darba devēju organizācijas Latvijā). Gribu atgādināt: ES kopējais budžets pašreizējam daudzgadu ietvaram ir mazāks par 1% no ES IKP jeb 960 miljardi eiro. Tikmēr Lielbritānijas neto devums 2015. gadā bija tikai ap 10 miljardiem eiro un kopējais devums līdz 2020. gadam nepārsniegs 7% no ES daudzgadu budžeta. Savukārt Eiropas federālistiem der ielāgot šo: ASV federālais budžets pēdējo 40 gadu laikā vidēji ir bijis lielāks par piektdaļu no valsts IKP.

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Eiropas Parlamenta deputāts, Eiropas Konservatīv ...
Vairāk
Reklāma