Pēteris Strautiņš
bankas, ekonomika
Esi sveicināta, pilsēta
Pievienots 2018 gada 29. jūnijā | 0 komentāri
Drukāt
Tas bija viens no garākajiem pārgājieniem, kuru veicu, piedaloties 2000. - 2004. gada Latvijas Ligzdojošo putnu atlantā. Biju viens no 10 aktīvākajiem dalībniekiem šajā projektā, kas iesaistīto cilvēku un patērētā laika ziņā noteikti bijis viens no vērienīgākajiem mūsu zinātnes vēsturē. 2001. gadā vairākkārt devos uz rajonu, ko dēvēju par Taurkalnes masīvu – plašu, gandrīz nepārtrauktu mežu apgabalu, kas atrodas starp Daugavu un Lietuvu vietā, kur kaimiņvalsts robeža veido kartē labi pamanāmu izcilni. To var uzskatīt arī par robežu starp Zemgali un Sēliju.

Trīs dienas staigājot pa mežu vienatnē, prāts atbrīvojas no daudz kā lieka un emocijas pārvēršas civilizētā vidē nesasniedzamā stāvoklī. To varētu saukt arī par dziļu mieru, bet šie vārdi nepasaka visu. Jau tuvu ceļojuma beigām nonācu kādā mazā meža pļavā, kurā bija nu jau ļoti sen neapdzīvotas mājas, visdrīzāk vietējai mežsarga ģimenei piederošas. It kā nekas īpašs, pamestu māju laukos tad bija mazāk nekā šobrīd, taču jau ļoti daudz. Bet tieši kādreizējā ģimenes pavarda palieku niecīgums mani uzrunāja īpaši. Te no zemes līda ārā vien atsevišķi akmeņi, varēja aptuveni nojaust kādreizējo ēku aprises, skursteņa atrašanās vietu. Vēl stāvošas ēku sienas ar neizdauzītiem, vecu avīžu aplīmētiem logiem, iemītnieku fotogrāfijām, sadzīves priekšmetu kaudzēm var uzrunāt ļoti skaudri, bet šo lietu "valoda" ļoti skaļa, griezīgi vēstot par civilizācijas atkāpšanos, atstāj mazāk vietas iztēlei.

Bērnībā es pietiekami daudz dzīvoju laukos, lai saprastu vai vismaz nojaustu, kā darbojās cilvēcisko un ekonomisko saišu tīkls laikos, kad viensēta bija svarīgākā dzīvesvieta. Ik reizi atgriežoties Alsungas pagasta Meņģos, varēju uzzināt visus svarīgākos cilvēciskos un saimnieciskos jaunumus diezgan daudzu kilometru rādiusā – par atnācējiem un aizgājējiem, par to, kurš kaimiņš kuram pārdevis govi vai sivēnus. Šis tīkls kā silta sega pārklāja visu zemi no Kurzemes rietumu piekrastes līdz Zilupei, droši vien kaut kādā veidā sniedzoties arī pāri robežām, jo īpaši padomju laikos, kad to faktiski nebija. Tā bija savā ziņā ļoti omulīga un droša pasaulīte, lai arī no mūsdienu lielpilsētu iemītnieka viedokļa ļoti ierobežojoša un vienmuļa. Šobrīd šī sega ir straujas noārdīšanās fāzē. No kādreizējā blīvā auduma daudzviet jau palikušas vien skrandas, kas turpina strauji izirt.

Jau toreiz, pavasarī pirms 17 gadiem, pietiekami daudz biju domājis par Latvijas ekonomikas nākotni, lai saprastu, ka straujas pārmaiņas ir neizbēgamas. Toreiz, sēžot uz akmens meža pļaviņā, daudzi domu un sajūtu pavedieni savijās spriegā mezglā. Tas bija brīdis, kad domās atvadījos no Latvijas pastorāli patriarhālās pagātnes. Tās bija ļoti īpašas izjūtas – šķiet, ka īsā brīdī manai galvai cauri izskrēja visas emocijas, kuras piedzīvoja šajā meža pļavā reiz dzīvojusī saime. Tas nebija viegli un es labi saprotu, kāpēc daudzi vēlas šajā pagātnē atgriezties vai vismaz uzturēt ilūziju, ka tas ir iespējams. Taču vēsture tāpēc neapstāsies.

Lēnums nogalina

Par Taurkalnes mežu pļavu atceros brīžos, kad uzliesmo strīdi par izglītības reformu un citi interešu un vērtību pretstatījumi, kuru pirmcēlonis ir mūsu nepabeigtais urbanizācijas process.

Pārmaiņas galvenokārt vēlas panākt galvaspilsētas liberālā elite. Ironiski, no vienas puses — lielākie nemiera gari ir tie, kuriem jau tā klājas salīdzinoši labi. Taču šo cilvēku labā informētība palīdz viņiem saprast, kāpēc pakāpenisks pārmaiņu process ekonomikas izaugsmei svarīgākajās nozarēs nebūtu pareizākā izvēle.

Ir ļoti viegli saprast, kāpēc ir daudz pakāpenisku izmaiņu atbalstītāju. Nav viegli panākt krasas izmaiņas valstī, kurā reālie ienākumi kopš deviņdesmito gadu vidus ir trīskāršojušies. Varbūt daļai iedzīvotāju ir sajūta, ka pārmaiņu pēdējos pārdesmit gados jau tā ir bijis par daudz, turpretim ar sasniegto dzīves līmeni viņi visumā ir apmierināti. Rīga ir īpašs gadījums. Taču pēdējā laikā arī daļā reģionu pilsētu pārņem miera, komforta un pašpietiekamības sajūta, kas gluži vai ieaijā. Savukārt vietās, kur šādas sajūtas nav, vēlme saglabāt pat ļoti vājas skolas var būt īpaši spēcīga, jo tas šķiet pēdējais salmiņš, kas tāds tiešām varbūt ir. Kādu laiku.

Ņemot vērā, cik maz 15-24 gadus vecu cilvēku ir Rīgā salīdzinājumā ar 25-34 gadus vecajiem un cik liela ir galvaspilsētas kā dzīvesvietas konkurētspēja, tajos novados un pilsētās, kur spēcīga ekonomiskā izaugsme vēl nav sākusies, tā nekad vairs nesāksies – vilciens jau ir aizgājis. Rīgas ekonomika paņems sev trūkstošos cilvēkus no šīm vietām. Pieļauju, ka lielu atbalstu gūtu uzskats, ka valdība dara nepietiekami daudz, lai cilvēki paliktu laukos. Taču tā būtu bezcerīga cīņa, kas draudētu nogremdēt visu nāciju, apkraujot to ar nepanesamu subsīdiju nastu. Cilvēki uz pilsētām dodas nevis tāpēc, ka laukos dzīve kļūtu sliktāka, vismaz ienākumu gūšanas iespēju ziņā, bet tāpēc, ka pilsētās tā straujāk kļūst labāka. Turklāt viens no urbanizācijas iemesliem ir tas, ka cilvēki, jo īpaši jaunieši, vēlas doties turp, kur ir daudz citu cilvēku.

Reformu atbalstītāji zina vai vismaz nojauš, ka centieni saglabāt daudzu novadu apdzīvotību kaut vai pašreizējā līmenī ir nolemti neveiksmei. Runa nav tikai par Rīgas un pārējās Latvijas pretstatījumu. Nesen par reģiona un valsts ekonomiku runājot Valmierā, dzirdēju atskaņas no "rīvēšanās" starp pilsētu un tās apkārtējiem novadiem. Pilsētā nesen uzbūvētās īres mājas vilina prom no novadiem iedzīvotājus, par ko tie dusmojas, bet izdarīt nekā nevar. Es ieteiktu nevis dusmoties, bet vilināt cilvēkus no novadiem, kuriem līdzās nav šādu ekonomiski spēcīgu pilsētu. 2016. gadā 19 novados bija 20 darbavietas uz 100 iedzīvotājiem vai mazāk, turklāt vairākumam no tiem spēcīgu attīstības centru tuvumā nav. Carnikava šādi var dzīvot lieliski, bet Vārkava, kur vispār kopā bija tikai 206 darbavietas – diez vai.

Ātrums ir dzīvība

Igaunijā migrācijas bilance jau ir pozitīva, citiem vārdiem atgriežas vairāk, nekā aizbrauc. Viņi to panāca, sasniedzot algu līmeni, kāds mums varētu būt nākamgad. Augstāka vidējā alga noteikti palīdzētu. Taču man ir spēcīga, kaut nepierādāma pārliecība, ka pozitīvu migrācijas bilanci varētu panākt acumirklī, ja Rīgā un vēl dažās pilsētās pieejamo dzīvokļu skaits pēkšņi kļūtu par pārdesmit tūkstošiem lielāks. Nav tā, ka cilvēki negrib dzīvot Latvijā – viņiem trūkst mājokļu vietās, kur viņi grib dzīvot. Darba devējiem trūkst cilvēku vietās, kur viņus labprāt ņemtu darbā.

Varbūt ir nepieciešams pavadīt daudz laika sarunās ar cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus par investīcijām, lai saprastu, ka absolūti vienmērīga teritorijas attīstība nav iespējama. Ir dziļa ekonomiskā loģika, kas nosaka, ka vismaz 90% informācijas tehnoloģiju eksporta tiek radīti Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Savukārt finanšu pakalpojumu eksportētāju ārpus Rīgas robežām faktiski nav. Ne visas perspektīvās nozares ir gluži šādas. Rūpniecības uzņēmumi ļoti labi jūtas pilsētās ar padsmit tūkstošiem vai dažiem desmitiem tūkstošiem iedzīvotāju. Dažkārt nevajag pat tos – divas lielākās mēbeļu rūpnīcas ir ciemos, nevis pilsētās. Taču apakšnozarēs ar vislabākajām attīstības perspektīvām — mašīnbūvē un elektronikā, ķīmijā un farmācijā – praktiski visa ražošana notiek vismaz vidēja lieluma pilsētās.

Latvijas iedzīvotāju skaita stabilizēšana un pēc tam palielināšana ir lielā mērā atkarīga no tā, cik brīva būs cilvēku aprite Latvijā. Vajadzīga visu resursu mobilizācija ekonomikas modernizācijai. Ja tas liks atteikties no tautiskā ideāla — visu mūžu dzīvot vienā vietā un, vēl labāk, — to darīt paaudžu paaudzēs, tad nāksies vien to darīt. Tas turklāt vājinās argumentus pret nodokļu nastas bīdīšanu uz nekustamo īpašumu pusi, kas būs nepieciešams, ievērojot to, ka gan kapitālu, gan darbaspēku ar nodokļiem aplikt kļūs arvien grūtāk.

Glābt to, ko var glābt

Dabas resursu nozares — lauksaimniecība, mežsaimniecība un ieguves rūpniecība – veido ap 1/20 daļu ekonomikas, apmēram tik, cik liels ir kopējais pievienotās vērtības pieaugums vienā veiksmīgā gadā, kāds bija pērnais. Tātad šīs nozares nevar būt galvenais attīstības balsts. Taču tās būs nepieciešamas. No apaļkoku un pārtikas izejvielu piegādēm ir atkarīga liela daļa pārējās ekonomikas. Ap 40% preču eksporta veido Latvijas dabā iegūtu izejvielu pārstrādes produkti. Lauksaimniecība ir ļoti svarīga kā ainavas veidotāja.

Šīm nozarēm darbinieku piesaiste kļūs arvien dārgāka. Šī gada sākumā algu līmenis lauksaimniecībā un mežsaimniecībā vairs tikai par 11 eiro jeb 1,1% atpalika no vidējā līmeņa. Iespējams, ka nākotnē cilvēki vairāk brauks strādāt nevis no laukiem uz pilsētām, bet otrādi. Nav iespējams saglabāt pašreizējo apdzīvotības modeli. Taču būs lielākas cerības glābt atsevišķas pilsētas no sarukšanas līdz ciemu izmēram (arī vairākiem bijušajiem rajonu centriem tas ir reāls scenārijs), apsteidzoši koncentrējot izglītības un citu iedzīvotājus apkalpojošo nozaru resursus vietās, kur ir cerības veidot konkurētspējīgu pakalpojumu kvalitāti un varbūt pat veidot kritisko resursu masu rūpniecības attīstībai.

Kaut kādā ziņā dabas resursu nozarēm šīs pārmaiņas nāks par labu. No tām mazāk tiks "sagaidīta" lauku iedzīvotāju nodarbināšana. Dažkārt pagātnē ir pieņemti ekonomiski ne gluži racionāli lēmumi šī mērķa sasniegšanai. Taču darbaspēka izmaksas tām noteikti augs. Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem, nosakot tām darbības ierobežojumus, kas var vēl vairāk palielināt to izmaksas.

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
ekonomists, DNB Banka
Reklāma