Darbaspēka apsekojuma (DA) dati ir viena no komplicētākajām tēmām
ekonomikas ziņu plūsmā, kurā, ja ļoti pacenšas, var atrast
apstiprinājumus visdažādākajiem apgalvojumiem, tai skaitā pretrunīgiem.
Tāpat var vienu un to pašu notikumu «godīgi» interpretēt gan kā vēlamu
vai nevēlamu. Piemēram, lēnāks darbavietu skaita pieaugums pie straujas
ekonomikas izaugsmes vienlaikus nozīmē straujāku darba ražīguma kāpumu.
Galvenā tēze, kuru šogad visi centīsies apstiprināt vai noliegt ar arvien pieaugošu kaisli vai pat niknumu būs – vai situācija ekonomikā kopumā uzlabojas vai ne. Ir cilvēki, kuriem kaut ko skaidrot ir veltīgi, ja jau var atļauties pēdējo simts gadu laikā notikušo karu un ārējas kontroles radīto relatīvo atpalicību (pret ES vidējo līmeni) izmantot kā pamatojumu tēzei, ka Latvijā it kā nekas nav panākts dažos gados kopš finanšu krīzes.
Taču ir ļoti daudz iemeslu loģiski pamatotām viedokļu atšķirībām par šo tēmu. Var dažādi interpretēt vienus un tos pašus datus, visbeidzot, var gadīties atrast šķietami pretrunīgus datus un censties saprast, kas īsti notiek patiesībā. Atgriežoties jau pie sākumā ieskicētās tēmas, saskaņā ar DA, darbavietu skaita pieaugums ir piebremzējies. Pērnā gada 4.ceturksnī strādājošo skaits gada griezumā pieauga par 8.0 tūkstošiem, kamēr 2012.gada nogalē pieaugums bija divas reizes ātrāks. Sezonāli neizlīdzinātais IKP gada pieauguma temps pērnā gada nogalē bija salīdzinoši neliels, bet, kā ir sīkāk pamatots šajā komentārā, nav pamata runāt par nozīmīgu vispārēju ekonomikas sabremzēšanos. Tātad it kā ir paātrinājies darba ražīguma kāpums, citiem vārdiem, IKP pieaugumu mazāk virzījušas nostrādātā laika, bet vairāk — darba efektivitātes izmaiņas. Taču vārdi «it kā» šeit nebija nejauši, jo var arī diskutēt par to, vai tiešām darbavietu skaita pieaugums ir tik ļoti bremzējies.
Cits datu avots par norisēm darba tirgū — uzņēmumu apsekojums (UA) pēckrīzes periodā sistemātiski uzrāda straujāku strādājošo skaita pieaugumu nekā darbaspēka apsekojums. Saskaņā ar UA, trīs gadu laikā līdz 2013.gada 3.ceturksnim (par ceturto UA datu vēl nav) strādājošo skaits vidēji pieauga par 26.2 tūkstošiem, kopā par 78.6 tūkstošiem. Savukārt saskaņā ar DA attiecīgie skaitļi bija vien 37.8 tūkstoši un 12.6 tūkstoši, tātad mazāk nekā puse. DA darbavietu skaita kāpuma bremzēšanos parāda jau pērn 3.ceturksnī, bet UA – nē. DA uzrādītos strādājošo, darba meklētāju skaitļus un citas absolūtās vērtības ietekmē statistiķu vērtējums par iedzīvotāju skaitu attiecīgajā periodā. Tātad minētās atšķirības varētu izskaidrot tas, ka izmantotie vērtējumi par iedzīvotāju skaitu šobrīd ir tuvāki realitātei nekā par 2010.gadu, citiem vārdiem, faktiskā emigrācija līdz tam brīdim ir bijusi lielāka nekā domājam, bet kopš tā brīža — mazāka. Kopš tā brīža UA un DA uzrādīto darbavietu skaits ir tuvinājies.
Var diskutēt ne tikai par to, kāda ir iespējamo izaugsmes virzītāju — darbavietu skaita un darba ražīguma izmaiņu patiesā attiecība, bet arī — kāda kombinācija būtu vēlamāka. Straujāks ražīguma kāpums, tas izklausās labi, bet var arī argumentēt, ka bezdarba samazināšana šobrīd ir vēl svarīgāka prioritāte. Bezdarbs ir ne tikai zemi ienākumi, bet arī emocionāla trauma, iemaņu zudums.
Citā aspektā DA dati ir izskatās visnotaļ optimistiski — darba meklētāju jeb bezdarbnieku īpatsvara samazināšanās turpinājusies strauji, par 2.6 pp, līdz 11.3%, pat ātrāk nekā 2012.gada nogalē. Šajā gadījumā nav šaubu, kas ir galvenais iemesls. Darba meklētāju skaits kopš krīzes pīķa ir strauji samazinājies, tas visu laiku noticis gan «pareizu», gan «nepareizu» iemeslu dēļ. Bezdarbu ir samazinājis gan darba vietu skaita pieaugums, gan darbaspējīgā vecuma cilvēku skaita sarukums, sākotnēji vairāk emigrācijas, tagad vairāk zemās dzimstības dēļ. Pērnā gada nogalē, saskaņā ar DA, ietekmīgāki bija «nepareizie» iemesli. Iedzīvotāju skaits 15-74 gadu vecumā turpinājis samazināties, kaut jūtami lēnāk nekā iepriekšējos trīs gados, acīmredzot neto migrācijas plūsma tuvojas nullei. Strādājošo 15-24 veco jauniešu skaits kopš 2007.gada samazinājies par 45.1%, šī ir vecuma grupa, kuru šobrīd «grauž» deviņdesmito gadu sākuma dzimstības krituma atbalss. Salīdzinājumam, strādājošo 55-64 gadus veco cilvēku skaits šajā laikā samazinājies tikai par 3.7%.
Laika ritējumam ir arī kāda labvēlīga ietekme. Rakstot par DA, vienmēr var uzsvērt kādu retāk ievērotu tendenci, šoreiz lai tas būtu augstāko izglītību ieguvušo īpatsvara kāpums strādājošo vidū. Pirms desmit gadiem piektā daļa darbinieku bija ar «grādiem», bet pērn viņu īpatsvars svārstījās ap trešdaļas atzīmi. Pat par spīti studējošo īpatsvara sarukumam, šis process tomēr virzīsies uz priekšu, turpinoties paaudžu maiņai. Tas galvenokārt notiek uz tikai pamatizglītību ieguvušo īpatsvara samazināšanās rēķina.
Aizvadītā gada norises ekonomikā un jo īpaši darba tirgū tiek bieži saistītas ar Liepājas Metalurga (LM) likteni. Ja strādājošo skaits gada 2.pusē tiešām audzis lēnāk, par ko tiešām var diskutēt, LM nav vienīgais iespējamais iemesls, gada pašās beigās tāds varētu būt arī nepiemērotie laika apstākļi mežsaimniecībai.
Katrā ziņā LM apturēšana uz darba tirgu nav radījusi graujošu ietekmi. Tā vispār nav redzama atbildēs uz DA respondentiem uzdotajiem jautājumiem par darba zaudēšanas iemesliem. To darba meklētāju skaits, kuri šādā stāvoklī nokļuvuši dēļ atlaišanām vai štatu samazināšanām (arī iepriekšējos periodos notikušām) pērn ir sarucis par 41.6%, pat straujāk nekā gadu iepriekš. Tas it kā ir likumsakarīgi, jo samazinās darba meklētāju kopskaits un arī uzņēmumiem var būt mazāk vēlmes kādu atlaist, sarūkot pārliecībai, ka būs viegli atrast aizvietotāju. Četru gadu laikā šādu cilvēku skaita sarukums bijis pat četrkārtīgs. Piebildīsim, ka vidēji pērn šādu cilvēku bija 33.7 tūkstoši, ap 5% no LM darbu zaudējušo skaita, kas arī aptuveni atbilst vidējam darbavietu skaita pieaugumam mēnesī kopš 2010.gada, ja uzskatām UA datus par ticamākajiem.
Nav šaubu, ka šogad turpināsies gan darbavietu skaita pieaugums, gan vēl straujāks darba meklētāju skaita sarukums. Ir reāla iespēja, ka šogad Latvijā neto migrācijas plūsma kļūs pozitīva, taču nav šaubu par dabiskā iedzīvotāju kustības ietekmes virzienu. Līdz ar to kādā no šī gada ceturkšņiem darba meklētāju īpatsvars samazināsies zem 10%. Latvijas iedzīvotājiem iespējas atrast darbu uzlabosies, bet uzņēmumiem nāksies vairāk pacensties, lai atrastu darbiniekus.
Taču ir ļoti daudz iemeslu loģiski pamatotām viedokļu atšķirībām par šo tēmu. Var dažādi interpretēt vienus un tos pašus datus, visbeidzot, var gadīties atrast šķietami pretrunīgus datus un censties saprast, kas īsti notiek patiesībā. Atgriežoties jau pie sākumā ieskicētās tēmas, saskaņā ar DA, darbavietu skaita pieaugums ir piebremzējies. Pērnā gada 4.ceturksnī strādājošo skaits gada griezumā pieauga par 8.0 tūkstošiem, kamēr 2012.gada nogalē pieaugums bija divas reizes ātrāks. Sezonāli neizlīdzinātais IKP gada pieauguma temps pērnā gada nogalē bija salīdzinoši neliels, bet, kā ir sīkāk pamatots šajā komentārā, nav pamata runāt par nozīmīgu vispārēju ekonomikas sabremzēšanos. Tātad it kā ir paātrinājies darba ražīguma kāpums, citiem vārdiem, IKP pieaugumu mazāk virzījušas nostrādātā laika, bet vairāk — darba efektivitātes izmaiņas. Taču vārdi «it kā» šeit nebija nejauši, jo var arī diskutēt par to, vai tiešām darbavietu skaita pieaugums ir tik ļoti bremzējies.
Cits datu avots par norisēm darba tirgū — uzņēmumu apsekojums (UA) pēckrīzes periodā sistemātiski uzrāda straujāku strādājošo skaita pieaugumu nekā darbaspēka apsekojums. Saskaņā ar UA, trīs gadu laikā līdz 2013.gada 3.ceturksnim (par ceturto UA datu vēl nav) strādājošo skaits vidēji pieauga par 26.2 tūkstošiem, kopā par 78.6 tūkstošiem. Savukārt saskaņā ar DA attiecīgie skaitļi bija vien 37.8 tūkstoši un 12.6 tūkstoši, tātad mazāk nekā puse. DA darbavietu skaita kāpuma bremzēšanos parāda jau pērn 3.ceturksnī, bet UA – nē. DA uzrādītos strādājošo, darba meklētāju skaitļus un citas absolūtās vērtības ietekmē statistiķu vērtējums par iedzīvotāju skaitu attiecīgajā periodā. Tātad minētās atšķirības varētu izskaidrot tas, ka izmantotie vērtējumi par iedzīvotāju skaitu šobrīd ir tuvāki realitātei nekā par 2010.gadu, citiem vārdiem, faktiskā emigrācija līdz tam brīdim ir bijusi lielāka nekā domājam, bet kopš tā brīža — mazāka. Kopš tā brīža UA un DA uzrādīto darbavietu skaits ir tuvinājies.
Var diskutēt ne tikai par to, kāda ir iespējamo izaugsmes virzītāju — darbavietu skaita un darba ražīguma izmaiņu patiesā attiecība, bet arī — kāda kombinācija būtu vēlamāka. Straujāks ražīguma kāpums, tas izklausās labi, bet var arī argumentēt, ka bezdarba samazināšana šobrīd ir vēl svarīgāka prioritāte. Bezdarbs ir ne tikai zemi ienākumi, bet arī emocionāla trauma, iemaņu zudums.
Citā aspektā DA dati ir izskatās visnotaļ optimistiski — darba meklētāju jeb bezdarbnieku īpatsvara samazināšanās turpinājusies strauji, par 2.6 pp, līdz 11.3%, pat ātrāk nekā 2012.gada nogalē. Šajā gadījumā nav šaubu, kas ir galvenais iemesls. Darba meklētāju skaits kopš krīzes pīķa ir strauji samazinājies, tas visu laiku noticis gan «pareizu», gan «nepareizu» iemeslu dēļ. Bezdarbu ir samazinājis gan darba vietu skaita pieaugums, gan darbaspējīgā vecuma cilvēku skaita sarukums, sākotnēji vairāk emigrācijas, tagad vairāk zemās dzimstības dēļ. Pērnā gada nogalē, saskaņā ar DA, ietekmīgāki bija «nepareizie» iemesli. Iedzīvotāju skaits 15-74 gadu vecumā turpinājis samazināties, kaut jūtami lēnāk nekā iepriekšējos trīs gados, acīmredzot neto migrācijas plūsma tuvojas nullei. Strādājošo 15-24 veco jauniešu skaits kopš 2007.gada samazinājies par 45.1%, šī ir vecuma grupa, kuru šobrīd «grauž» deviņdesmito gadu sākuma dzimstības krituma atbalss. Salīdzinājumam, strādājošo 55-64 gadus veco cilvēku skaits šajā laikā samazinājies tikai par 3.7%.
Laika ritējumam ir arī kāda labvēlīga ietekme. Rakstot par DA, vienmēr var uzsvērt kādu retāk ievērotu tendenci, šoreiz lai tas būtu augstāko izglītību ieguvušo īpatsvara kāpums strādājošo vidū. Pirms desmit gadiem piektā daļa darbinieku bija ar «grādiem», bet pērn viņu īpatsvars svārstījās ap trešdaļas atzīmi. Pat par spīti studējošo īpatsvara sarukumam, šis process tomēr virzīsies uz priekšu, turpinoties paaudžu maiņai. Tas galvenokārt notiek uz tikai pamatizglītību ieguvušo īpatsvara samazināšanās rēķina.
Aizvadītā gada norises ekonomikā un jo īpaši darba tirgū tiek bieži saistītas ar Liepājas Metalurga (LM) likteni. Ja strādājošo skaits gada 2.pusē tiešām audzis lēnāk, par ko tiešām var diskutēt, LM nav vienīgais iespējamais iemesls, gada pašās beigās tāds varētu būt arī nepiemērotie laika apstākļi mežsaimniecībai.
Katrā ziņā LM apturēšana uz darba tirgu nav radījusi graujošu ietekmi. Tā vispār nav redzama atbildēs uz DA respondentiem uzdotajiem jautājumiem par darba zaudēšanas iemesliem. To darba meklētāju skaits, kuri šādā stāvoklī nokļuvuši dēļ atlaišanām vai štatu samazināšanām (arī iepriekšējos periodos notikušām) pērn ir sarucis par 41.6%, pat straujāk nekā gadu iepriekš. Tas it kā ir likumsakarīgi, jo samazinās darba meklētāju kopskaits un arī uzņēmumiem var būt mazāk vēlmes kādu atlaist, sarūkot pārliecībai, ka būs viegli atrast aizvietotāju. Četru gadu laikā šādu cilvēku skaita sarukums bijis pat četrkārtīgs. Piebildīsim, ka vidēji pērn šādu cilvēku bija 33.7 tūkstoši, ap 5% no LM darbu zaudējušo skaita, kas arī aptuveni atbilst vidējam darbavietu skaita pieaugumam mēnesī kopš 2010.gada, ja uzskatām UA datus par ticamākajiem.
Nav šaubu, ka šogad turpināsies gan darbavietu skaita pieaugums, gan vēl straujāks darba meklētāju skaita sarukums. Ir reāla iespēja, ka šogad Latvijā neto migrācijas plūsma kļūs pozitīva, taču nav šaubu par dabiskā iedzīvotāju kustības ietekmes virzienu. Līdz ar to kādā no šī gada ceturkšņiem darba meklētāju īpatsvars samazināsies zem 10%. Latvijas iedzīvotājiem iespējas atrast darbu uzlabosies, bet uzņēmumiem nāksies vairāk pacensties, lai atrastu darbiniekus.
