Bruto algu kāpums vien par 3.7% gada laikā straujas ekonomikas izaugsmes apstākļos nevar nesagādāt vilšanos no algota darba veicēju skatupunkta, taču nav šaubu, ka agri vai vēlu IKP pieaugums atspoguļosies arī šīs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopuma vislielākās grupas ienākumos.
Par spīti reālā kopprodukta kāpumam 1.ceturksnī par 6.8% (provizoriskie dati) reālās algas par nostrādāto stundu pieaugušas vien par 0.3%. Lai arī ekonomikas izaugsme turpinās jau vairāk nekā divarpus gadus, reālo algu kāpums gada griezumā ne mirkli nav sasniedzis pat procentu. Līdz ar to populārais teiciens par to, ka ekonomikas atlabšanu maciņos nejūt, no sabiedrības lielākās daļas skatupunkta tiešām ir pareizs, kaut arī kopējais ienākumu apjoms neapšaubāmi aug straujāk, sarūkot bezdarbam un kāpjot uzņēmēju peļņai.
Ir acīmredzami arī tas, ka algas aug lēnāk nekā darba ražīgums, kura kāpums 1.ceturksnī varētu būt veidojis apmēram pusi no IKP pieauguma. Ir skaidrs, ka tas tā mūžīgi neturpināsies. Jau iepriekšējos trīs gados darba atalgojuma īpatsvars IKP no ienākumu aspekta samazinājās. 2008.gadā tas bija 50.8%, bet pērn nokritās līdz 41.8% un acīmredzot turpinājis pazemināties arī šī gada sākumā. Taču algu īpatsvara lejupslīde bremzējas, 2009.gadā tā bija 4.1 procentpunkti, 2010.gadā – 3.6, bet pērn – vairs tikai 1.3 procentpunkti. Ja pirms krīzes atalgojuma pieaugums „aizgāja” pārspīlējumos, tad pašlaik atalgojuma īpatsvars vērtējams kā ļoti zems. Kaimiņos esošajā un bieži parauga statusā celtajā Igaunijā tas pērn bija 46.7%, bet ES – vidēji 49.2%. Turklāt Igaunijā šogad algas turpinājušas augt straujāk nekā Latvijā – par 6.9%. Tas gan atspoguļo darba tirgus norisēm piemītošo inerci, jo ekonomikas pieaugums kaimiņvalstī jau tagad ir ievērojami lēnāks.
Lēnais algu kāpums piešķir citu perspektīvu runām par darbaspēka trūkumu, jo algas tomēr aug lēnāk nekā darba ražīgums, tātad kopumā darbinieku pietiek.
Nav šaubu, ka darba devēju ļoti stiprās pozīcijas darba tirgū ir palīdzējušas uzlabot mūsu ārējo konkurētspēju, palielināt eksportu un līdz ar to uzsākt ekonomikas izaugsmes procesu. Taču eksportētāju konkurētspēja jau ir pietiekami laba, patlaban to turpināt paaugstināt nav nepieciešams. Problēma ir nevis nespēja pārdot saražoto, bet gan nepietiekamais eksporta sektora lielums. Ļoti lēnais darba algu pieaugums palīdz eksportam augt, bet teikt, ka šādam konkurētspējas kāpumam jāturpinās arī nākotnē, būtu ekonomiskās politikas līdzekļu jaukšana ar mērķiem. Es teiktu, ka jau tagad darba ražīgums eksporta nozarēs nebūt nav slikts, ja vien nenoticam primitīviem pretstatījumiem starp dēļu un datoru ražošanu. Esmu pārliecināts — ja parēķinātu, kāds ir to strādājošo darba ražīgums, kuri ražo to pusi Latvijas eksporta, kas tapusi salīdzinoši produktīvākajos uzņēmumos, tad rādītāji īpaši neatpaliktu no Eiropas vidējiem skaitļiem — te būtu gan modernas zemnieku saimniecības, kokzāģētavas un metalurģijas uzņēmumi, gan iesnīcas, ostas utt. Nelaime, ka šādu uzņēmumu un strādājošo ir pārāk maz, nevis ka viņi neprot strādāt vai viņu vadītāji neprot viņus vadīt.
Šeit teiktais nav aicinājums uz šķiru cīņu, gluži otrādi. Ir skaidrs, ka tirgus piespiedīs darba devējus agri vai vēlu vairāk dalīties ekonomikas izaugsmes augļos. Lai tas notiktu, nav nepieciešams pacelt sarkano karogu un doties demonstrācijā, vienkārši konkurence – par labākajiem darbiniekiem pašlaik un par „vienkārši” darbiniekiem jau visai tuvā nākotnē – visu saliks savās vietās. Tieši šī gada sākumā arvien biežāk veikalu logos redzami aicinājumi pieteikties darbā. Straujāks algu kāpums turklāt varētu nostiprināt IKP izaugsmes iekšējā pieprasījuma pusi, kurai pašlaik vēl ir iespējas palielināties, neizkāpjot ārpus saprāta rāmjiem.
Algotajiem darbarūķiem nav pamata justies dziļi aizvainotiem. Dati apliecina, ka lēnā algu pieauguma radīto peļņu uzņēmēji investē jaudu palielināšanā, kas rada papildu darbavietas un ļauj algu saņemt lielākam skaitam cilvēku. Pagājušogad investīcijas Latvijā pieauga par ceturto daļu, bet ieguldījumi mašīnās un iekārtās – vēl vairāk. Tāpēc tas, ka gandrīz neaug reālā alga par nostrādāto stundu, vēl nenozīmē, ka neaug kopējais atalgojuma fonds. Saskaņā ar jaunākajiem VID datiem algoto darbinieku skaits (par kuriem maksā VSAOI) martā gada griezumā audzis par 3.2%, bet kopējais nostrādāto stundu skaits visdrīzāk audzis vēl vairāk. Ja laikmeta gara maiņa nostiprinās apjausmu, ka lielīšanās ar dārgiem auto nav labākais, ko var darīt dzīvē daudz sasnieguši cilvēki, un nopelnītais tiks izlietots saprātīgi, tad investīciju kāpums turpināsies, un arī nākamā gada 1.maijā Marksa portretus Rīgas ielās neredzēsim.
CSP šodien sniegtie dati kārtējo reizi atgādina, ka darbaspēka nodokļu samazināšana patlaban ir nodokļu politikas prioritāte. „Uz rokas” cilvēki pie mums saņem vien 71% no bruto algas, kamēr Igaunijā tie ir 80%, bet Lietuvā – 78%. Šeit gan netiek ņemta vērā darba devēja maksātā VSAOI daļa, kas tāpat netieši samazina darbinieku neto ieņēmumus. Taču nav šaubu, ka ekonomiskās izaugsmes augļus algota darba veicēji tuvāko dažu gadu laikā varētu saņemt arī ar darbaspēka nodokļu pazemināšanas starpniecību, tādējādi palīdzot arī uzņēmumiem nostiprināt to jau tāpat visai labo konkurētspēju. Šo procesu varētu atbalstīt arī tāda veida nodokļu palielināšana kapitālam, kas mazina vēlmi izņemt dividendes. Nav šaubu, ka papildu atbalstu konkurētspējai var sniegt arī tādi, pirmkārt, ne no naudas daudzuma atkarīgi pasākumi kā tiesiskās vides uzlabošana.
Ir acīmredzami arī tas, ka algas aug lēnāk nekā darba ražīgums, kura kāpums 1.ceturksnī varētu būt veidojis apmēram pusi no IKP pieauguma. Ir skaidrs, ka tas tā mūžīgi neturpināsies. Jau iepriekšējos trīs gados darba atalgojuma īpatsvars IKP no ienākumu aspekta samazinājās. 2008.gadā tas bija 50.8%, bet pērn nokritās līdz 41.8% un acīmredzot turpinājis pazemināties arī šī gada sākumā. Taču algu īpatsvara lejupslīde bremzējas, 2009.gadā tā bija 4.1 procentpunkti, 2010.gadā – 3.6, bet pērn – vairs tikai 1.3 procentpunkti. Ja pirms krīzes atalgojuma pieaugums „aizgāja” pārspīlējumos, tad pašlaik atalgojuma īpatsvars vērtējams kā ļoti zems. Kaimiņos esošajā un bieži parauga statusā celtajā Igaunijā tas pērn bija 46.7%, bet ES – vidēji 49.2%. Turklāt Igaunijā šogad algas turpinājušas augt straujāk nekā Latvijā – par 6.9%. Tas gan atspoguļo darba tirgus norisēm piemītošo inerci, jo ekonomikas pieaugums kaimiņvalstī jau tagad ir ievērojami lēnāks.
Lēnais algu kāpums piešķir citu perspektīvu runām par darbaspēka trūkumu, jo algas tomēr aug lēnāk nekā darba ražīgums, tātad kopumā darbinieku pietiek.
Nav šaubu, ka darba devēju ļoti stiprās pozīcijas darba tirgū ir palīdzējušas uzlabot mūsu ārējo konkurētspēju, palielināt eksportu un līdz ar to uzsākt ekonomikas izaugsmes procesu. Taču eksportētāju konkurētspēja jau ir pietiekami laba, patlaban to turpināt paaugstināt nav nepieciešams. Problēma ir nevis nespēja pārdot saražoto, bet gan nepietiekamais eksporta sektora lielums. Ļoti lēnais darba algu pieaugums palīdz eksportam augt, bet teikt, ka šādam konkurētspējas kāpumam jāturpinās arī nākotnē, būtu ekonomiskās politikas līdzekļu jaukšana ar mērķiem. Es teiktu, ka jau tagad darba ražīgums eksporta nozarēs nebūt nav slikts, ja vien nenoticam primitīviem pretstatījumiem starp dēļu un datoru ražošanu. Esmu pārliecināts — ja parēķinātu, kāds ir to strādājošo darba ražīgums, kuri ražo to pusi Latvijas eksporta, kas tapusi salīdzinoši produktīvākajos uzņēmumos, tad rādītāji īpaši neatpaliktu no Eiropas vidējiem skaitļiem — te būtu gan modernas zemnieku saimniecības, kokzāģētavas un metalurģijas uzņēmumi, gan iesnīcas, ostas utt. Nelaime, ka šādu uzņēmumu un strādājošo ir pārāk maz, nevis ka viņi neprot strādāt vai viņu vadītāji neprot viņus vadīt.
Šeit teiktais nav aicinājums uz šķiru cīņu, gluži otrādi. Ir skaidrs, ka tirgus piespiedīs darba devējus agri vai vēlu vairāk dalīties ekonomikas izaugsmes augļos. Lai tas notiktu, nav nepieciešams pacelt sarkano karogu un doties demonstrācijā, vienkārši konkurence – par labākajiem darbiniekiem pašlaik un par „vienkārši” darbiniekiem jau visai tuvā nākotnē – visu saliks savās vietās. Tieši šī gada sākumā arvien biežāk veikalu logos redzami aicinājumi pieteikties darbā. Straujāks algu kāpums turklāt varētu nostiprināt IKP izaugsmes iekšējā pieprasījuma pusi, kurai pašlaik vēl ir iespējas palielināties, neizkāpjot ārpus saprāta rāmjiem.
Algotajiem darbarūķiem nav pamata justies dziļi aizvainotiem. Dati apliecina, ka lēnā algu pieauguma radīto peļņu uzņēmēji investē jaudu palielināšanā, kas rada papildu darbavietas un ļauj algu saņemt lielākam skaitam cilvēku. Pagājušogad investīcijas Latvijā pieauga par ceturto daļu, bet ieguldījumi mašīnās un iekārtās – vēl vairāk. Tāpēc tas, ka gandrīz neaug reālā alga par nostrādāto stundu, vēl nenozīmē, ka neaug kopējais atalgojuma fonds. Saskaņā ar jaunākajiem VID datiem algoto darbinieku skaits (par kuriem maksā VSAOI) martā gada griezumā audzis par 3.2%, bet kopējais nostrādāto stundu skaits visdrīzāk audzis vēl vairāk. Ja laikmeta gara maiņa nostiprinās apjausmu, ka lielīšanās ar dārgiem auto nav labākais, ko var darīt dzīvē daudz sasnieguši cilvēki, un nopelnītais tiks izlietots saprātīgi, tad investīciju kāpums turpināsies, un arī nākamā gada 1.maijā Marksa portretus Rīgas ielās neredzēsim.
CSP šodien sniegtie dati kārtējo reizi atgādina, ka darbaspēka nodokļu samazināšana patlaban ir nodokļu politikas prioritāte. „Uz rokas” cilvēki pie mums saņem vien 71% no bruto algas, kamēr Igaunijā tie ir 80%, bet Lietuvā – 78%. Šeit gan netiek ņemta vērā darba devēja maksātā VSAOI daļa, kas tāpat netieši samazina darbinieku neto ieņēmumus. Taču nav šaubu, ka ekonomiskās izaugsmes augļus algota darba veicēji tuvāko dažu gadu laikā varētu saņemt arī ar darbaspēka nodokļu pazemināšanas starpniecību, tādējādi palīdzot arī uzņēmumiem nostiprināt to jau tāpat visai labo konkurētspēju. Šo procesu varētu atbalstīt arī tāda veida nodokļu palielināšana kapitālam, kas mazina vēlmi izņemt dividendes. Nav šaubu, ka papildu atbalstu konkurētspējai var sniegt arī tādi, pirmkārt, ne no naudas daudzuma atkarīgi pasākumi kā tiesiskās vides uzlabošana.
