Vispirms nedaudz par skaitļiem. To ir ļoti daudz un var piemeklēt pamatojumu jebkuras ievirzes stāstiņam, īpaši, ja klausītājs nesaprot, par ko ir runa.
Izciršanas apjomi ir mazāki par pieaugumu, mežu platības aug, kopējā koksnes krāja aug, izcirstās platības vai nu tiek apmežotas vai mežam ļauj atjaunoties dabiski, kā nu kurā vietā ir labāk – tas viss ir taisnība. Taisnība ir arī tā, ka mežu cērt apmēram divas reizes vairāk nekā padomju laikos, ka dažos aspektos vērtējot, bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies, ka valsts mežos kopš ekonomiskās krīzes sākuma ciršanas apjomi pieauguši vēl vairāk, arī attiecībā pret līmeni, kas savukārt bija augstāks nekā līdz deviņdesmito gadu pirmajai pusei. Vienlaicīgi izstrādātu cirsmu izmēri valsts mežos ir pieauguši, bet tie joprojām ir mazāki nekā Zviedrijā.
Šobrīd ir aktualizējies jautājums par ciršanas apjomu valsts mežos. Uzskatu, ka to šobrīd nevajadzētu krasi mainīt, domāju, ka ir jāsaglabā paaugstināti ciršanas apjomi līdz brīdim, kad Latvija būs atgriezusies pie pilnas nodarbinātības. Šobrīd ļoti krasa valsts mežu ciršanas apjomu samazināšana būtiski vājinātu ekonomikas izaugsmi vai pat iegrūstu to atkārtotā recesijā. Tam jau varētu būt neatgriezeniskas sekas, ja atkārtoti tiktu iedragāta valsts iedzīvotāju pārliecība, ka dzīve Latvijā kļūs labāka. Mēs nevaram zināt, kur ir līnija, kuru šķērsojot, valsts iedzīvotāju kopums būs novājināts tik tālu, ka vairs nespēs nodrošināt mūsdienīgas ekonomikas funkcionēšanu. Labāk lai pēc pieciem gadiem valsts mežos ir, piemēram, par 10 miljoniem m3 vai apmēram 3% koksnes mazāk nekā nācija tiek iegrūsta neatgriezeniskā lejupejošā spirālē.
Mežu nozare kopumā veido aptuveni ap 150% Latvijas eksporta. Ņemot vērā, ka koksnes un tās produktu eksportā tieši Latvijā radītās pievienotās vērtības īpatsvars ir augstāks nekā eksportā kopumā, tad nozares „patiesā” nozīme ekonomikā ir vēl lielāka.
Tā kā mūsdienīga ekonomika Latvijā nav iespējama bez eksporta un ienākumus no koksnes ar citām produktu kategorijām nebūtu iespējams ātri aizvietot, varētu teikt, ka īpatsvaru eksportā var pielīdzināt īpatsvaram ekonomikā.
Tieši meža nozarēs nodarbināti ap 40 tūkstoši cilvēku, taču var ticami apgalvot, gan caur tieši radītu pieprasījumu (transporta pakalpojumi) gan netieši radīto (ietekme uz kopējo pieprasījumu) no meža nozares pastāvēšanas ir atkarīgi vairāk nekā 100 tūkstoši darbavietu.
Samazinot ciršanas apjomus valsts mežos uz pusi, šo iztrūkumu nespētu kompensēt privātie mežu īpašnieki nedz apjoma, nedz kvalitātes ziņā. Un nedomāju, ka būtu par skaļu teikts – tā būtu Latvijas ekonomikas slepkavība, jo valsts mežos ir krasi atšķirīgs koku sugu sastāvs un vecumstruktūra.
Mēs nevaram atļauties eksperimentēt ar jaunu bezdarba vilni un dramatisku eksporta apjomu kritumu, jebkura krasa ekonomikas lejupslīde jau būtu patiešām liels drauds nācijas ilglaicīgai pastāvēšanai.
Tālākā nākotnē meža nozares nozīme ekonomikā samazināsies, ne tāpēc, ka saruktu tās pievienotā vērtība, bet tāpēc, ka citas nozares augs straujāk. Ja runājam tieši par lauku ekonomiku, tad, ja saglabāsies augstas pārtikas cenas, strauji attīstīsies lauksaimniecība. Tāpat laukos attīstās un attīstīsies ar mežiem nesaistīta maza mēroga apstrādes rūpniecība. Tāpēc tālākā nākotnē varēsim atļauties cirst mežus mazāk intensīvi, ja vien to vēlēsimies. Taču vienlaikus atzīmēšu, ka par mums daudz turīgākās Zviedrija un Somija mežus apsaimnieko intensīvāk nekā mēs.
