Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisijas sēdē KNAB priekšnieks Jaroslavs Strelčenoks deputātiem paziņojis, ka administratīvā korupcija Latvijā ir plaši izplatīta tikai vienā sektorā –veselības aprūpē. Kā administratīvo korupciju Streļčenoks saprot ārstu un pacientu attiecības, kur iedzīvotājiem nav saprotams pakalpojumu klāsts, kas pieejams neatkarīgi no pacienta iespējamajiem maksājumiem. Savukārt neziņa veicinot neoficiālos maksājumus.
Un te nu KNAB amatpersonas aizrunājas, ka tieši medicīnā sabiedrība gūstot sākotnējo priekšstatu par korupciju un vēlāk pēc šiem gūtajiem iespaidiem vērtē korupcijas izplatību citās jomās un valstī kopumā.
Streļčenoks ir atradis vainīgo– ārstus, jo ja nu viņu nebūtu, valstī korupcijas nebūtu vispār.
Jau vārdu kopa «administratīvā korupcija» ir ļoti stiepjams jēdziens, ko katrs nu skaidro kā prot, bet Saeimas deputātiem un žurnālistiem tas šķiet briesmīgs bubulis.
Nevis ārsti, bet 1046.MK noteikumi nosaka veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību. Tiesa šos noteikumus nav lasījis ne Streļčenoka kungs, ne deputāti, ne ārsti, ne pacienti. Tos vienkārši normālam cilvēkam izlasīt nav iespējams.
Šobrīd veselības pakalpojumu finansēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1046 «Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība». Vairāk nekā 1000 lapaspušu garais dokuments izstrādāts 2006. gadā, katru gadu labots vidēji piecas reizes. Labojumi skar vairāk nekā 3/4 sākotnējā dokumenta, tajā ir tik daudz atsauču un labojumu, ka kopumā šo dokumentu vairs nevar izlasīt neviens. Bez tam šie MK noteikumi ir melīgi, jo nosaka apmaksu par padarīto darbu, bet patiesībā slimnīcas saņem naudu pēc līguma, kas ir strikti noteikta naudas summa. Veselības ministrija gadiem ilgi atsakās principiāli mainīt filosofiju, izstrādāt vienkāršus, saprotamus (literāri un gramatiski pareizi uzrakstītus) noteikumus, bet paļaujas uz diviem darbiniekiem– Mārtinsonu un Miķīti, kas šos noteikumus lāpa un lāpa.
Ir pilnīgi bezjēdzīgi un pat noziedzīgi publiski apvainot visus ārstus administratīvajā korupcijā, kad veselības aprūpes sistēma balstīta uz nevienam neizlasāma dokumenta. Veselības ministrijas uzdevums būtu strādāt tieši pie veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtības, nevis jaunas nodokļu politikas, ar ko šobrīd nodarbināti visi ministrijas darbinieki.
Publiska medicīnas prestiža graušana ir kaitīga ilgtermiņā un vienmēr noved pie sabiedrības veselības pasliktināšanās un mirstības palielināšanās.
Līdz šim ar paziņojumiem par slikto medicīnu parasti iezīmējās puscaurkrituši politiķi priekšvēlēšanu cīņās, tagad arī drošības iestāžu vadība. Tas balstas uz principu, ka visi cilvēki zin trīs lietas– kādas zāles lietot, kā audzināt kaimiņu bērnus, kā rīkoties futbola trenerim lai uzvarētu.
Skaļi tiek tiek pausta neticība ārstam, īpaši kritizēti tiek ģimenes ārsti. Neticību izraisa mediķu pamatotās prasības palielināt algu, ārstu izteiktie brīdinājumi par sistēmas krīzi, par tautas veselības pasliktināšanos.
Atstāstīšu gadījumu, ko man pastāstīja kolēģis, kuram sagadīšanās pēc otrā sieva ar vecāko meitu ir viena vecuma un reiz vienlaicīgi saslima ar akūtu Haimora dobuma iekaisumu. Vienlaicīgi viņas abas devās uz tuvāko slimnīcu – meita Čikāgā, sieva – uz Stradiņa slimnīcu. Meita varēja pieteikties pie ārsta pēc divām dienām, sieva – nākamajā dienā. Ārsts Čikāgā bija jāgaida divas stundas, Stradiņos – stundu (aizkavējās operācijā). Ārsts Čikāgā pacientei veltīja trīs minūtes, Rīgā – astoņas. Abām tika veikta vizuālās diagnostikas izmeklēšana un izrakstītas zāles. Rēķins Čikāgā bija pusotra tūkstoša dolāru, par ko maksāja apdrošināšana (iemaksas tajā katru mēnesi 500 dolāru), Rīgā – rēķins 15 lati, ko apmaksāja pati paciente. Par veinādām antibiotikām gan Čikāgā (200 dolārus), gan Rīgā (16 latus) maksāja pašas pacientes. Abām haimorīts pārgāja nedēļas laikā.
Pamatojumu ziņai, ka ārsti ir administratīvi korumpēti Streļčenoka kungs smeļas aptajās, kurās parādas pacientu neapmierinātība.
Streļčenoka kungs patiesībā nenojauš– kas ir medicīna, kurp aiziet medicīnas nauda. Tas raksturīgi jaunam cilvēkam, kam ar medicīnu saskarties iznāk reti, tā ir akūta kaite, kas kā likums ārstējama līdz veiksmīgam iznākumam.
Patiesībā vairāk nekā 80% Latvijas medicīnas ir saistīta ar hroniskiem, veciem pacientiem, kuru ārstēšana ir ilglaicīga, grūta un nevis izārstē, bet uzlabo veselības stāvokli. Vidējais Latvijas pacients ir 67 gadus veca kundze, kurai vienlaikus ir augsts asinsspiediens, sirds asinsvadu mazspēja, cukura diabēts, aptaukošanās un sāpes locītavās, muguras smadzeņu saknīšu nospiedums, bet bieži vien arī gūžas deformācija un vēzis. Viņu ārstē kolēģe, kura arī tuvojas pensijas gadiem, bet baidās no tiem, jo pensija būs atbilstoša algai– zem iztikas minimuma. Patiesībā aprakstītā slimniece ārstēsies pie savas ārstes vēl vismaz desmit– piecpadsmit gadus, bet reāla veiksmes stāsta šajā ārstniecības procesā nebūs. Neskatoties uz Streļčenoka kunga apgalvojumiem nekādas administratīvas korupcijas starp šīm divām sievietēm nav, nav pat zaptes burkas vai zemenēm no slimnieces dārziņa kā tas bija gadus divdesmit atpakaļ.
Gan paciente, gan ārste uzskata, ka vaina ir veselības aprūpes sistēmā un pieprasa apdrošināšanas medicīnu, jo apdrošināšanas iemaksas veiktu es un Streļčenoka kungs– kas strādājam un tātad varam maksāt lielākus nodokļus. Smieklīgi tas, ka visās valstīs, kur ir valsts medicīna, pacienti un ārsti pieprasa apdrošināšanu, bet visās tajās, kur apdrošināšana– pieprasa valsts medicīnu. Sistēmas maiņu un veselības aprūpes reformu pieprasa 89% Jaunzēlandes 79% Austrālijas, 76% Kanādas, 72% Anglijas, 66% ASV respondentu. Būtiskākās lietas pacientam ir:
• kontakts ar ārstu un māsu;
• reģistrācijas procesa efektivitāte;
• ārsta spēja ieteikt citu speciālistu un atzīt iepriekšējā speciālista veikumu;
• mediķu komandas spēja tikt galā ar pacienta sāpēm, sliktu dūšu, reiboni, sirdsklauvēm un citām ļoti konkrētām sūdzībām;
• laiks, kādā tiek veiktas visas analīzes, radioloģiskā izmeklēšana un notiek virzība uz diagnozi;
• palātas tīrība un ēdiena kvalitāte slimnīcā.
Bez tam pacientiem vīriešiem ļoti būtisks ir māsiņas izskats, bet pacientēm– ārsta halāta tīrība, koptas rokas un neuzkrītošas smaržas.
Savukārt trīs galvenās problēmas, ar ko pacients saskaras ir:
• pacientam grūtāk tikt pie speciālista, kas viņam ir patiesa autoritāte;
• ārsts pacientam velta pārāk maz laika;
• ārsta sniegtā pakalpojuma kvalitāte pacientam šķiet zemāka, ārsta zināšanas sliktākas nekā agrāk.
Un tomēr– kāpēc uz zemeslodes krītas ārstu prestižs un nepieredzējušu streļčenoku pausmes tiek skaļi reproducētas?
Pasaule ir mainījusies. Agrāk cilvēks (pacients, ārsts, medicīnas māsa) bija galvenais, tagad sistēma ir galvenā. Tagad veselības aprūpi nosaka sistēma, tā katrā valsti ir citāda, bet visās to ienīst kā pacienti, tā ārsti. Pēdējos gadu desmitos notikušas pārvērtības, kas būtiski ietekmējušas ārsta darbu:
• mainījušās tehnoloģijas;
• zāļu tirgū ir tik daudz medikamentu, ka tos atcerēties nespēj neviens, bet zāļu paciņas un nosaukumus imitē uzturbagātinātāji (parādas īslaicīgi, tad to vietā nāk citi), kas plaši reklamējas kā dzīvildzes pagarinātāji;
• ārsta viedoklis tiek aizstāts ar apstiprinātu pētījumu rezultātiem (Evidence Based Medicine);
• pacients kļuvis daudz izglītotāks, taču izglītību pacients gūst no nepārbaudītas, un bieži melīgas informācijas, piemēram, pašpasludinātiem makrobiotiķiem, koučiem vai uzturbagātinātāju/ bezrecepšu zāļu reklāmmateriāliem;
• pazūd robežas, ienāk globalizācija ar plašu ārvalstu speciālistu konkurenci (labāks PR), plašu zāļu un pseidozāļu tirgu. Ārstam, ārstējot pacientu, jārēķinas, ka vienlaikus šo pacientu ārstē vēl vairāki speciālisti un nespeciālisti.
Par ārsta darba profesijas nozīmīguma samazināšanos liecina birokrātijas pieaugums medicīnā.
Medicīna ir zaudējusi autonomismu, veselības organizācijā samazinājies ārstu– profesionāļu skaits. Veselības ministrijā un tās pakļautajās organizācijās strādā ļoti maz cilvēku ar medicīnas izglītību, kur nu vēl ar zināšanām sabiedrības veselībā. Visās Eiropas valstīs šobrīd vērojama ārstu liela neapmierinātība ar notiekošo sistēmā, pēdējos gadus ārstu darbu katru gadu Eiropā pamet 10–15%. Rietumeiropa šo tukšumu mēģina aizpildīt uz Austrumeiropas vai Pakistānas ārstu rēķina, bet Austrumeiropā medicīnā parādās reāls speciālistu deficīts. Visā Eiropā vidēji 40% ārstu vēlas mainīt darbu uz pilnīgi citu amatu.
Būdams aizņemts, ārsts mazāk lasa, retāk brauc uz konferencēm, laika trūkuma dēļ neanalizē savu praksi. Turklāt viņš apzinās, ka sociālie maksājumi ir pārāk mazi, lai viņš 60 vai 65 gados dotos pensijā, viņam nāksies strādāt vēl ilgi. Kaut Latvijas politiķi, tiesībsargātāji un žurnālisti cenšas pateikt pretējo, vidējie ārsta ienākumi ir ļoti mazi (līdz 350 latu mēnesī), bet 80% ārstu nekad nav saņēmuši un nesaņems nekādus nedeklarētus ieņēmumus (laboratorijas speciālisti, rentgenologi, lauku ģimenes ārsti, onkologi, pediatri utt.). Ārsts, kas par savu darbu nesaņem ne finansiālu, ne morālu gandarījumu, ar savu profesiju un sistēmu ir ļoti neapmierināts. Ārstu pulgošana un nomelnošana ietekmē aprūpes kvalitāti negatīvi. Tie, kas vispārina un nopulgo visus ārstus tieši vai netieši (arī nosaucot par administratīviem korumpantiem) ir ieinteresēti Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanā vai citu valstu medicīnas pakalpojumu lobēšanā.
Kas veido negatīvo viedokli par ārstiem un medicīnu kopumā? Lielākoties tie ir sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, uzņēmēji, žurnālisti, tiesībsargājošo institūciju amatpersonas), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos. Viņi nav sasnieguši vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs, toties maksā nodokļus un uzskata, ka nesaņem medicīnas pakalpojumus atbilstoši iemaksātiem nodokļiem atpakaļ. Viņi nezin to, ka lielāko daļu medicīnas resursu (nauda, tehnoloģija, medicīnas profesionāļa pieredze, zināšanas) cilvēks saņem atpakaļ mūža nogalē. Bet veci būsim, šos resursus pilnā mērā izmantosim arī mēs– gan es, gan Streļčenoka kungs. Bet tagad netraucēsim ārstiem un medicīnas personālam palīdzēt vecākai paaudzei– tiem, kam šobrīd visvairāk medicīnas resurss ir nepieciešams. Varbūt tomēr KNABam paskatīties kādēļ Latvijā par nepamatoti lielu naudu būvē oranžos Zelta tiltus, iepērk zemās grīdas tramvajus, būvē pašvaldību namus utt., nevis mētāties ar apvainojumiem medicīnai?
Streļčenoks ir atradis vainīgo– ārstus, jo ja nu viņu nebūtu, valstī korupcijas nebūtu vispār.
Jau vārdu kopa «administratīvā korupcija» ir ļoti stiepjams jēdziens, ko katrs nu skaidro kā prot, bet Saeimas deputātiem un žurnālistiem tas šķiet briesmīgs bubulis.
Nevis ārsti, bet 1046.MK noteikumi nosaka veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību. Tiesa šos noteikumus nav lasījis ne Streļčenoka kungs, ne deputāti, ne ārsti, ne pacienti. Tos vienkārši normālam cilvēkam izlasīt nav iespējams.
Šobrīd veselības pakalpojumu finansēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1046 «Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība». Vairāk nekā 1000 lapaspušu garais dokuments izstrādāts 2006. gadā, katru gadu labots vidēji piecas reizes. Labojumi skar vairāk nekā 3/4 sākotnējā dokumenta, tajā ir tik daudz atsauču un labojumu, ka kopumā šo dokumentu vairs nevar izlasīt neviens. Bez tam šie MK noteikumi ir melīgi, jo nosaka apmaksu par padarīto darbu, bet patiesībā slimnīcas saņem naudu pēc līguma, kas ir strikti noteikta naudas summa. Veselības ministrija gadiem ilgi atsakās principiāli mainīt filosofiju, izstrādāt vienkāršus, saprotamus (literāri un gramatiski pareizi uzrakstītus) noteikumus, bet paļaujas uz diviem darbiniekiem– Mārtinsonu un Miķīti, kas šos noteikumus lāpa un lāpa.
Ir pilnīgi bezjēdzīgi un pat noziedzīgi publiski apvainot visus ārstus administratīvajā korupcijā, kad veselības aprūpes sistēma balstīta uz nevienam neizlasāma dokumenta. Veselības ministrijas uzdevums būtu strādāt tieši pie veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtības, nevis jaunas nodokļu politikas, ar ko šobrīd nodarbināti visi ministrijas darbinieki.
Publiska medicīnas prestiža graušana ir kaitīga ilgtermiņā un vienmēr noved pie sabiedrības veselības pasliktināšanās un mirstības palielināšanās.
Līdz šim ar paziņojumiem par slikto medicīnu parasti iezīmējās puscaurkrituši politiķi priekšvēlēšanu cīņās, tagad arī drošības iestāžu vadība. Tas balstas uz principu, ka visi cilvēki zin trīs lietas– kādas zāles lietot, kā audzināt kaimiņu bērnus, kā rīkoties futbola trenerim lai uzvarētu.
Skaļi tiek tiek pausta neticība ārstam, īpaši kritizēti tiek ģimenes ārsti. Neticību izraisa mediķu pamatotās prasības palielināt algu, ārstu izteiktie brīdinājumi par sistēmas krīzi, par tautas veselības pasliktināšanos.
Atstāstīšu gadījumu, ko man pastāstīja kolēģis, kuram sagadīšanās pēc otrā sieva ar vecāko meitu ir viena vecuma un reiz vienlaicīgi saslima ar akūtu Haimora dobuma iekaisumu. Vienlaicīgi viņas abas devās uz tuvāko slimnīcu – meita Čikāgā, sieva – uz Stradiņa slimnīcu. Meita varēja pieteikties pie ārsta pēc divām dienām, sieva – nākamajā dienā. Ārsts Čikāgā bija jāgaida divas stundas, Stradiņos – stundu (aizkavējās operācijā). Ārsts Čikāgā pacientei veltīja trīs minūtes, Rīgā – astoņas. Abām tika veikta vizuālās diagnostikas izmeklēšana un izrakstītas zāles. Rēķins Čikāgā bija pusotra tūkstoša dolāru, par ko maksāja apdrošināšana (iemaksas tajā katru mēnesi 500 dolāru), Rīgā – rēķins 15 lati, ko apmaksāja pati paciente. Par veinādām antibiotikām gan Čikāgā (200 dolārus), gan Rīgā (16 latus) maksāja pašas pacientes. Abām haimorīts pārgāja nedēļas laikā.
Pamatojumu ziņai, ka ārsti ir administratīvi korumpēti Streļčenoka kungs smeļas aptajās, kurās parādas pacientu neapmierinātība.
Streļčenoka kungs patiesībā nenojauš– kas ir medicīna, kurp aiziet medicīnas nauda. Tas raksturīgi jaunam cilvēkam, kam ar medicīnu saskarties iznāk reti, tā ir akūta kaite, kas kā likums ārstējama līdz veiksmīgam iznākumam.
Patiesībā vairāk nekā 80% Latvijas medicīnas ir saistīta ar hroniskiem, veciem pacientiem, kuru ārstēšana ir ilglaicīga, grūta un nevis izārstē, bet uzlabo veselības stāvokli. Vidējais Latvijas pacients ir 67 gadus veca kundze, kurai vienlaikus ir augsts asinsspiediens, sirds asinsvadu mazspēja, cukura diabēts, aptaukošanās un sāpes locītavās, muguras smadzeņu saknīšu nospiedums, bet bieži vien arī gūžas deformācija un vēzis. Viņu ārstē kolēģe, kura arī tuvojas pensijas gadiem, bet baidās no tiem, jo pensija būs atbilstoša algai– zem iztikas minimuma. Patiesībā aprakstītā slimniece ārstēsies pie savas ārstes vēl vismaz desmit– piecpadsmit gadus, bet reāla veiksmes stāsta šajā ārstniecības procesā nebūs. Neskatoties uz Streļčenoka kunga apgalvojumiem nekādas administratīvas korupcijas starp šīm divām sievietēm nav, nav pat zaptes burkas vai zemenēm no slimnieces dārziņa kā tas bija gadus divdesmit atpakaļ.
Gan paciente, gan ārste uzskata, ka vaina ir veselības aprūpes sistēmā un pieprasa apdrošināšanas medicīnu, jo apdrošināšanas iemaksas veiktu es un Streļčenoka kungs– kas strādājam un tātad varam maksāt lielākus nodokļus. Smieklīgi tas, ka visās valstīs, kur ir valsts medicīna, pacienti un ārsti pieprasa apdrošināšanu, bet visās tajās, kur apdrošināšana– pieprasa valsts medicīnu. Sistēmas maiņu un veselības aprūpes reformu pieprasa 89% Jaunzēlandes 79% Austrālijas, 76% Kanādas, 72% Anglijas, 66% ASV respondentu. Būtiskākās lietas pacientam ir:
• kontakts ar ārstu un māsu;
• reģistrācijas procesa efektivitāte;
• ārsta spēja ieteikt citu speciālistu un atzīt iepriekšējā speciālista veikumu;
• mediķu komandas spēja tikt galā ar pacienta sāpēm, sliktu dūšu, reiboni, sirdsklauvēm un citām ļoti konkrētām sūdzībām;
• laiks, kādā tiek veiktas visas analīzes, radioloģiskā izmeklēšana un notiek virzība uz diagnozi;
• palātas tīrība un ēdiena kvalitāte slimnīcā.
Bez tam pacientiem vīriešiem ļoti būtisks ir māsiņas izskats, bet pacientēm– ārsta halāta tīrība, koptas rokas un neuzkrītošas smaržas.
Savukārt trīs galvenās problēmas, ar ko pacients saskaras ir:
• pacientam grūtāk tikt pie speciālista, kas viņam ir patiesa autoritāte;
• ārsts pacientam velta pārāk maz laika;
• ārsta sniegtā pakalpojuma kvalitāte pacientam šķiet zemāka, ārsta zināšanas sliktākas nekā agrāk.
Un tomēr– kāpēc uz zemeslodes krītas ārstu prestižs un nepieredzējušu streļčenoku pausmes tiek skaļi reproducētas?
Pasaule ir mainījusies. Agrāk cilvēks (pacients, ārsts, medicīnas māsa) bija galvenais, tagad sistēma ir galvenā. Tagad veselības aprūpi nosaka sistēma, tā katrā valsti ir citāda, bet visās to ienīst kā pacienti, tā ārsti. Pēdējos gadu desmitos notikušas pārvērtības, kas būtiski ietekmējušas ārsta darbu:
• mainījušās tehnoloģijas;
• zāļu tirgū ir tik daudz medikamentu, ka tos atcerēties nespēj neviens, bet zāļu paciņas un nosaukumus imitē uzturbagātinātāji (parādas īslaicīgi, tad to vietā nāk citi), kas plaši reklamējas kā dzīvildzes pagarinātāji;
• ārsta viedoklis tiek aizstāts ar apstiprinātu pētījumu rezultātiem (Evidence Based Medicine);
• pacients kļuvis daudz izglītotāks, taču izglītību pacients gūst no nepārbaudītas, un bieži melīgas informācijas, piemēram, pašpasludinātiem makrobiotiķiem, koučiem vai uzturbagātinātāju/ bezrecepšu zāļu reklāmmateriāliem;
• pazūd robežas, ienāk globalizācija ar plašu ārvalstu speciālistu konkurenci (labāks PR), plašu zāļu un pseidozāļu tirgu. Ārstam, ārstējot pacientu, jārēķinas, ka vienlaikus šo pacientu ārstē vēl vairāki speciālisti un nespeciālisti.
Par ārsta darba profesijas nozīmīguma samazināšanos liecina birokrātijas pieaugums medicīnā.
Medicīna ir zaudējusi autonomismu, veselības organizācijā samazinājies ārstu– profesionāļu skaits. Veselības ministrijā un tās pakļautajās organizācijās strādā ļoti maz cilvēku ar medicīnas izglītību, kur nu vēl ar zināšanām sabiedrības veselībā. Visās Eiropas valstīs šobrīd vērojama ārstu liela neapmierinātība ar notiekošo sistēmā, pēdējos gadus ārstu darbu katru gadu Eiropā pamet 10–15%. Rietumeiropa šo tukšumu mēģina aizpildīt uz Austrumeiropas vai Pakistānas ārstu rēķina, bet Austrumeiropā medicīnā parādās reāls speciālistu deficīts. Visā Eiropā vidēji 40% ārstu vēlas mainīt darbu uz pilnīgi citu amatu.
Būdams aizņemts, ārsts mazāk lasa, retāk brauc uz konferencēm, laika trūkuma dēļ neanalizē savu praksi. Turklāt viņš apzinās, ka sociālie maksājumi ir pārāk mazi, lai viņš 60 vai 65 gados dotos pensijā, viņam nāksies strādāt vēl ilgi. Kaut Latvijas politiķi, tiesībsargātāji un žurnālisti cenšas pateikt pretējo, vidējie ārsta ienākumi ir ļoti mazi (līdz 350 latu mēnesī), bet 80% ārstu nekad nav saņēmuši un nesaņems nekādus nedeklarētus ieņēmumus (laboratorijas speciālisti, rentgenologi, lauku ģimenes ārsti, onkologi, pediatri utt.). Ārsts, kas par savu darbu nesaņem ne finansiālu, ne morālu gandarījumu, ar savu profesiju un sistēmu ir ļoti neapmierināts. Ārstu pulgošana un nomelnošana ietekmē aprūpes kvalitāti negatīvi. Tie, kas vispārina un nopulgo visus ārstus tieši vai netieši (arī nosaucot par administratīviem korumpantiem) ir ieinteresēti Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanā vai citu valstu medicīnas pakalpojumu lobēšanā.
Kas veido negatīvo viedokli par ārstiem un medicīnu kopumā? Lielākoties tie ir sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, uzņēmēji, žurnālisti, tiesībsargājošo institūciju amatpersonas), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos. Viņi nav sasnieguši vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs, toties maksā nodokļus un uzskata, ka nesaņem medicīnas pakalpojumus atbilstoši iemaksātiem nodokļiem atpakaļ. Viņi nezin to, ka lielāko daļu medicīnas resursu (nauda, tehnoloģija, medicīnas profesionāļa pieredze, zināšanas) cilvēks saņem atpakaļ mūža nogalē. Bet veci būsim, šos resursus pilnā mērā izmantosim arī mēs– gan es, gan Streļčenoka kungs. Bet tagad netraucēsim ārstiem un medicīnas personālam palīdzēt vecākai paaudzei– tiem, kam šobrīd visvairāk medicīnas resurss ir nepieciešams. Varbūt tomēr KNABam paskatīties kādēļ Latvijā par nepamatoti lielu naudu būvē oranžos Zelta tiltus, iepērk zemās grīdas tramvajus, būvē pašvaldību namus utt., nevis mētāties ar apvainojumiem medicīnai?
