2009.un 2010.gadā Veselības ministre Baiba Rozentāle iznīcināja Rīgas 1.slimnīcu, kas kā neatliekamās palīdzības slimnīca bija strādājusi 200 gadus. Nākamajiem ministriem nācās to saglābt kā dienas stacionāru.
Veselības ministre Baiba Rozentāle iznīcināja Sabiedrības veselības aģentūru un Latvija kļuva par vienīgo valsti Eiropā, kurā nebija profilakses un prevencijas dienesta. Saglabāta tika tikai tā daļa, kas rūpējās par infekcijas slimību profilaksi un līdz ar visu finansējumu pievienota LIC (Latvijas Infektoloģijas centram).
Veselības ministre Baiba Rozentāle Narkoloģijas dienestu pievienoja Psihiatrijas dienestam un izveidoja Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas Centru. Ar 2009.gada 1.oktobri Latvijas Infektoloģijas centram kā struktūrvienība tika pievienota Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra un tās filiāles, bet ar 2010.gada 1.janvāri Latvijas Infektoloģijas centrs pārņēma Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Seksuāli transmisīvo un ādas slimību centra funkcijas.
Visu lauku slimnīcu ārsti labi atceras Baibas Rozentāles laikus ministrijā, kad lauku slimnīcām tika atņemta nauda un funkcijas. Tiem, kas šo to piemirsuši, atgādināšu par mediķu mītiņu Bauskā, kas tika izdzenāts ar specdienesta klaravīru palīdzību.
Vārdu sakot, Baiba Rozentāle izpildīja visu, ko varēja un nevarēja izlasīt Masterplānā, bet nekādi nepamanīja tajā plānoto LIC pievienošanu Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai. Šo iekavēto darbu nācās veikt ministrei Ingrīdai Circenei dažus gadus vēlāk, jo visa Eiropa un Pasaules Veselības organizācija nebeidza brīnīties par Latvijas modeli, kur mistiski saglabāta infekciju slimnīca, bet tajā vēl iekļauta references laboratorija un profilaktiskais dienests.
Infekciju slimnīcu Latvija gluži kā citas Eiropas valstis slēdza jau 1939. gadā, tiesa toreiz šī slimnīca saucās Rīgas leprozorijs. Šajā pašā gadā sākās Otrais pasaules karš, Krievija un Vācija iebruka Polijā un to sadalīja. Atgādināsim– Polija tolaik robežojās ar Latviju, un 2000 poļu virsnieku un zaldātu, bēgdami Katiņas likteņa, pārgāja neatkarīgās Latvijas robežu un lūdza politisku patvērumu. Internēti viņi tika pašreizējā LIC ēkās un teritorijā.
Padomju vara infekciju slimnīcu atjaunoja, kara laikos slimnīca bija visai daudzprofila. Pēc kara, atbilstoši Semaško veselības stratēģijai infekciju slimnīca tika izveidota galvenokārt bailēs no bakteriāliem ieročiem iespējamajā Trešajā pasaules karā.
Slimnīcai palaimējās ar vadītājiem– tās līderi Anatolijs Bļugers un Ludmila Vīksna bija ne tikai izcili infektologi, bet viņu zinātniskās intereses bija veltītas hepatītiem un citām aknu slimībām. Tādēļ faktiski LIC jau ilgstoši ir Latvijas hepatoloģijas centrs.
Daudzas slimības izraisa vīrusi un baktērijas, proti, infekcija. Piemēram, kuņģa čūlu izraisa Heliobacter pylori, bet šo slimību parasti ārstē gastroenterologs atbilstošā nodaļā daudzprofilu slimnīcā. Pneimokoka izraisītu pneimoniju parasti ārstē pneimonoloģijas nodaļā, bet stafilokoku izraisītu pielonefrītu– nefroloģijas nodaļā. Patiesībā nav ne mazākā iegansta, kādēļ Stradiņa KUS vai Austrumu KUS nevarētu atrasties aknu slimību (hepatoloģijas) nodaļa.
Dažādu iemeslu dēļ visvairāk ar infekciju slimībām slimo bērni, kuri parasti ārstējas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Vienības gatvē vai tās filiālē Gaiļezerā. Visiem tiem, kam liekas, ka infekcijas slimības noteikti jāārstē iespējami tālu no citiem cilvēkiem, varu atgādināt– ar infekcijas slimībām saslimušus bērnus gan nez kādēļ neviens uz mežā izvietotu slimnīcu nepārved.
Saskaņas centra politiķe LIC vadītāja Baiba Rozentāle parādījusi savas izcilās spējas sabiedriskajās attiecībās. Piemēram, 2011. gada laikā sagatavotas 93 relīzes, galvenokārt veltītas sabiedrības tracināšanai par infekciju briesmām. Ja 2011. gadā no legionellozes miris 1 pacients Latvijā, bet no sirds asinsvadu slimībām daudzi desmiti tūkstošu, tad LIC pamanījies par legionellozes briesmām valstij ziņot vairāk nekā visi pārējie veselības dienesti par sirds asinsvadu slimībām. Neticu, ka milzīgo publisko aktivitāti nodrošināja draudzība ar medijiem. Ar lielāko varbūtību LIC vienkārši tvaika pūšanai svilpē tērēja mūsu nodokļu maksātāju naudu. Un bija jau arī ko– vairāk nekā sešpadsmit miljonus, ko Baiba Rozentāle kā Veselības ministre bija pārvirzījusi LIC virzienā. Tas ir vairāk nekā gadā tērē Bērnu klīniskā slimnīca vai vairāk nekā kopā tērē lielās Kurzemes un Zemgales slimnīcas.
LIC laboratorija tiešām ir izcila – tā ir trešās pakāpes laboratorija, kādu Eiropā ir tikai 12.
Citas Eiropas trešās pakāpes laboratorijas apkalpo vidēji 50–100 miljonus iedzīvotāju, Latvijā – 2 miljonus. Eiropā ir vēl 8 augstākas– 4. pakāpes laboratorijas, piemēram– uz visu Skandināviju ir šāda viena 4. pakāpes laboratorija Stokholmā un diemžēl viena 3. pakāpes laboratorija ir Helsinkos, kas pilnībā apkalpo arī Igauniju un daļēji– Lietuvu (daļēji– LIC). Uz visu Vāciju un Poliju kopā ir viena 3. pakāpes laboratorija Berlīnē.
Tātad – LIC laboratorija ir fantastiska, bet realitātē pilnībā neizmantojama rotaļlieta profesores Baibas Rozentāles rokās, kas valstij izmaksā daudzus miljonus gadā. Man nav ne mazāko aizdomu, ka profesore Baiba Rozentāle valsts naudu zagtu un esmu gatavs noticēt, ka divas aptiekas vienās rokās slimnīcas teritorijā (slēgtā un publiskā aptieka) ir labs menedžments. Tomēr raugoties skaitļos, neatstāj sajūta, ka profesore Baiba Rozentāle valsts naudu ir vienkārši šķērdējusi.
Pēc Ministru kabineta lēmuma «Par Slimību profilakses un kontroles centra izveidošanu un Veselības ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu reorganizāciju» atliek novēlēt Austrumu slimnīcai veiksmīgi integrēt infektoloģiju savā plašajā daudzprofilu slimnīcā, bet profesorei Baibai Rozentālei ātri izārstēties no slimības, kas negaidīti piesitās tieši tajā brīdī, kad tika paziņots par LIC reorganizāciju. Viņai, gluži kā jebkuram citam es tomēr vēlu vajadzības gadījumā ārstēties Austrumu klīniskās universitātes reanimācijas nodaļā nevis LIC reanimācijas nodaļā. Jo iespējas tomēr Austrumu KUS ir nesalīdzināmi lielākas jebkura infekciju vai aknu slimnieku ārstēšanai– hemodialīze, plazmoferēze, daudzu konsultantu klātesamība. Un, protams, ceru, ka nekāda tik smaga liga jau nu profesorei nav piesitusies.
LIC darbiniekiem un viņu līdzjutējiem man nākas atkārtot ministres Circenes teikto– samazināta tiks tikai administrācija, bet klīniskais personāls turpinās strādāt līdzšinējā apjomā, bet Latvijas iedzīvotāji infekciju briesmām pakļauti netiks.
Veselības ministre Baiba Rozentāle Narkoloģijas dienestu pievienoja Psihiatrijas dienestam un izveidoja Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas Centru. Ar 2009.gada 1.oktobri Latvijas Infektoloģijas centram kā struktūrvienība tika pievienota Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra un tās filiāles, bet ar 2010.gada 1.janvāri Latvijas Infektoloģijas centrs pārņēma Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Seksuāli transmisīvo un ādas slimību centra funkcijas.
Visu lauku slimnīcu ārsti labi atceras Baibas Rozentāles laikus ministrijā, kad lauku slimnīcām tika atņemta nauda un funkcijas. Tiem, kas šo to piemirsuši, atgādināšu par mediķu mītiņu Bauskā, kas tika izdzenāts ar specdienesta klaravīru palīdzību.
Vārdu sakot, Baiba Rozentāle izpildīja visu, ko varēja un nevarēja izlasīt Masterplānā, bet nekādi nepamanīja tajā plānoto LIC pievienošanu Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai. Šo iekavēto darbu nācās veikt ministrei Ingrīdai Circenei dažus gadus vēlāk, jo visa Eiropa un Pasaules Veselības organizācija nebeidza brīnīties par Latvijas modeli, kur mistiski saglabāta infekciju slimnīca, bet tajā vēl iekļauta references laboratorija un profilaktiskais dienests.
Infekciju slimnīcu Latvija gluži kā citas Eiropas valstis slēdza jau 1939. gadā, tiesa toreiz šī slimnīca saucās Rīgas leprozorijs. Šajā pašā gadā sākās Otrais pasaules karš, Krievija un Vācija iebruka Polijā un to sadalīja. Atgādināsim– Polija tolaik robežojās ar Latviju, un 2000 poļu virsnieku un zaldātu, bēgdami Katiņas likteņa, pārgāja neatkarīgās Latvijas robežu un lūdza politisku patvērumu. Internēti viņi tika pašreizējā LIC ēkās un teritorijā.
Padomju vara infekciju slimnīcu atjaunoja, kara laikos slimnīca bija visai daudzprofila. Pēc kara, atbilstoši Semaško veselības stratēģijai infekciju slimnīca tika izveidota galvenokārt bailēs no bakteriāliem ieročiem iespējamajā Trešajā pasaules karā.
Slimnīcai palaimējās ar vadītājiem– tās līderi Anatolijs Bļugers un Ludmila Vīksna bija ne tikai izcili infektologi, bet viņu zinātniskās intereses bija veltītas hepatītiem un citām aknu slimībām. Tādēļ faktiski LIC jau ilgstoši ir Latvijas hepatoloģijas centrs.
Daudzas slimības izraisa vīrusi un baktērijas, proti, infekcija. Piemēram, kuņģa čūlu izraisa Heliobacter pylori, bet šo slimību parasti ārstē gastroenterologs atbilstošā nodaļā daudzprofilu slimnīcā. Pneimokoka izraisītu pneimoniju parasti ārstē pneimonoloģijas nodaļā, bet stafilokoku izraisītu pielonefrītu– nefroloģijas nodaļā. Patiesībā nav ne mazākā iegansta, kādēļ Stradiņa KUS vai Austrumu KUS nevarētu atrasties aknu slimību (hepatoloģijas) nodaļa.
Dažādu iemeslu dēļ visvairāk ar infekciju slimībām slimo bērni, kuri parasti ārstējas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Vienības gatvē vai tās filiālē Gaiļezerā. Visiem tiem, kam liekas, ka infekcijas slimības noteikti jāārstē iespējami tālu no citiem cilvēkiem, varu atgādināt– ar infekcijas slimībām saslimušus bērnus gan nez kādēļ neviens uz mežā izvietotu slimnīcu nepārved.
Saskaņas centra politiķe LIC vadītāja Baiba Rozentāle parādījusi savas izcilās spējas sabiedriskajās attiecībās. Piemēram, 2011. gada laikā sagatavotas 93 relīzes, galvenokārt veltītas sabiedrības tracināšanai par infekciju briesmām. Ja 2011. gadā no legionellozes miris 1 pacients Latvijā, bet no sirds asinsvadu slimībām daudzi desmiti tūkstošu, tad LIC pamanījies par legionellozes briesmām valstij ziņot vairāk nekā visi pārējie veselības dienesti par sirds asinsvadu slimībām. Neticu, ka milzīgo publisko aktivitāti nodrošināja draudzība ar medijiem. Ar lielāko varbūtību LIC vienkārši tvaika pūšanai svilpē tērēja mūsu nodokļu maksātāju naudu. Un bija jau arī ko– vairāk nekā sešpadsmit miljonus, ko Baiba Rozentāle kā Veselības ministre bija pārvirzījusi LIC virzienā. Tas ir vairāk nekā gadā tērē Bērnu klīniskā slimnīca vai vairāk nekā kopā tērē lielās Kurzemes un Zemgales slimnīcas.
LIC laboratorija tiešām ir izcila – tā ir trešās pakāpes laboratorija, kādu Eiropā ir tikai 12.
Citas Eiropas trešās pakāpes laboratorijas apkalpo vidēji 50–100 miljonus iedzīvotāju, Latvijā – 2 miljonus. Eiropā ir vēl 8 augstākas– 4. pakāpes laboratorijas, piemēram– uz visu Skandināviju ir šāda viena 4. pakāpes laboratorija Stokholmā un diemžēl viena 3. pakāpes laboratorija ir Helsinkos, kas pilnībā apkalpo arī Igauniju un daļēji– Lietuvu (daļēji– LIC). Uz visu Vāciju un Poliju kopā ir viena 3. pakāpes laboratorija Berlīnē.
Tātad – LIC laboratorija ir fantastiska, bet realitātē pilnībā neizmantojama rotaļlieta profesores Baibas Rozentāles rokās, kas valstij izmaksā daudzus miljonus gadā. Man nav ne mazāko aizdomu, ka profesore Baiba Rozentāle valsts naudu zagtu un esmu gatavs noticēt, ka divas aptiekas vienās rokās slimnīcas teritorijā (slēgtā un publiskā aptieka) ir labs menedžments. Tomēr raugoties skaitļos, neatstāj sajūta, ka profesore Baiba Rozentāle valsts naudu ir vienkārši šķērdējusi.
Pēc Ministru kabineta lēmuma «Par Slimību profilakses un kontroles centra izveidošanu un Veselības ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu reorganizāciju» atliek novēlēt Austrumu slimnīcai veiksmīgi integrēt infektoloģiju savā plašajā daudzprofilu slimnīcā, bet profesorei Baibai Rozentālei ātri izārstēties no slimības, kas negaidīti piesitās tieši tajā brīdī, kad tika paziņots par LIC reorganizāciju. Viņai, gluži kā jebkuram citam es tomēr vēlu vajadzības gadījumā ārstēties Austrumu klīniskās universitātes reanimācijas nodaļā nevis LIC reanimācijas nodaļā. Jo iespējas tomēr Austrumu KUS ir nesalīdzināmi lielākas jebkura infekciju vai aknu slimnieku ārstēšanai– hemodialīze, plazmoferēze, daudzu konsultantu klātesamība. Un, protams, ceru, ka nekāda tik smaga liga jau nu profesorei nav piesitusies.
LIC darbiniekiem un viņu līdzjutējiem man nākas atkārtot ministres Circenes teikto– samazināta tiks tikai administrācija, bet klīniskais personāls turpinās strādāt līdzšinējā apjomā, bet Latvijas iedzīvotāji infekciju briesmām pakļauti netiks.
