Domāju, ka ASV un Francijā jebkura politiķa karjera būtu beigusies precīzi tajā brīdī, kad viņš pateiktu – Nācijas tēvu piemiņa nav mūsu darīšana. Ja, piemēram, ASV slavenā Ārlingtonas kapsēta vai Francijā Perlašēza kapsēta būtu pamesta iznīcībai, nodota bezatbildīgu un apšaubāmu politikāņu rokās, tad vainīgie par šādu rīcību nekavējoties zaudētu sabiedrības cieņu un piedzīvotu ātru politisko bankrotu.
Tomēr Latvija nav ne Francija, ne ASV, ne arī Krievija. Pat Maskavā slavenā Novodevičjes kapsēta ir valsts aizsardzībā. Latvijā slavenie Lielie kapi, kur guldīti, nepārspīlējot, tādi latviešu nācijas tēvi, kā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, daudzi pasaules nozīmes kultūras un zinātnes personības, ir pamesti novārtā faktiski visus divdesmit sešus neatkarības gadus.
Latvijas valdība lēma vai izmantot pirmpirkuma tiesības un pārņemt savā atbildībā Lielos kapus. Ministri tomēr nolēma neizmantot šīs tiesības, būtībā atteicās uzņemties atbildību par šo tik nozīmīgo vietu, kura gadu desmitus ir cietusi no visu atbildīgo bezatbildības un vienaldzības.
Protams, ka neviens no ministriem, tai skaitā kultūras ministre neteica – Nācijas tēvu piemiņa nav mūsu darīšana. No rīta intervijā LTV viņa norādīja: "Ja pašvaldība netiek galā ar kādu funkciju, tas nenozīmē, ka valstij uzreiz tā ir jāpārņem." Vēl viņa paskaidroja, ka "šobrīd valdošais viedoklis, kuram ir ļoti stipri argumenti, ir tāds, ka katram ir ļoti labi jādara savs darbs, un, ja kaut kas traucē to darīt, tad vienmēr ir iespējams strādāt pie normatīvā regulējuma, izvirzot stingrākas prasības."
Viedi vārdi – "katram ļoti labi jādara savs darbs" un "vienmēr ir iespējams strādāt pie regulējuma, izvirzot stingrākas prasības." Jautājums, kāpēc divdesmit sešus gadus nekas nav darīts? Formālie kapu saimnieki Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca un Rīgas pašvaldības vadību attieksme ir novedusi pie situācijas, ka šī tik nozīmīgā vieta ir gandrīz sabrukusi. Kur, galu galā, bija tā pati Kultūras ministrija? Kapos ir apglabātas personības, bez kurām Latvijas kultūra šodien, iespējams, vispār nebūtu. Varbūt pat Latvijas valsts kā tāda nebūtu, jo kapos guldīti arī vairāki Brīvības cīņu varoņi.
Otrdien ar valdības lēmumu un Kultūras ministrijas aktīvu atbalstu Lielo kapu liktenis tika nodots Rīgas domes pārziņā. Simboliski, ka pirms kādā laika Rīgas mērs Nils Ušakovs vienīgos cilvēkus, brīvprātīgos, kuri aktīvi rūpējušies par Lielajiem kapiem nodēvēja par "idiotu bariņu." Pati Rīgas dome par kapiem atcerējās tikai tad, kad bija jāpanāk apšaubāmā daudzmiljonu, tā dēvētā "Kapu tramvaja" līnija. Vairāk kā septiņus gadus, kopš Rīgā valda tās pašreizējie saimnieki, Lielie kapi rūpēja faktiski tikai šiem pašaizliedzīgajiem brīvprātīgajiem – Lielo kapu draugiem.
Publiskajā telpā ar savādu troļļu palīdzību ir izplatīti apgalvojumi, ka šie cilvēki aktivizējušies tikai tagad. Tie ir kārtējie meli. Lielo kapu draugu kopa aktīvi darbojās jau vairākus gadus. Daudzi vietējie aktīvisti, kuriem patiesi rūp šīs svētās vietas piemiņa ir savu iespēju robežās kopuši kapus jau gadu desmitus. Šobrīd aktīvisti ir iztīrījuši praktiski visas atvērtās septiņpadsmit kapličas no atkritumiem un turpina arī kopt to kapu daļu, ko netīra nedz LELB, nedz Rīgas Dome.
Sadarbībā ar sabiedrisko organizāciju "Leģenda" un Brāļu kapu komiteju Lielajos kapos uzsākta arī saudzīga nogāzto pieminekļu pacelšana. "Leģendas" vīri ar piemiņas vietu sakopšanu nodarbojas jau ļoti ilgu laiku un visā Latvijas teritorijā. Visi šie cilvēki ar savu darbu un attieksmi ir apliecinājuši, ka viņiem patiesi rūp mūsu valsts, tautas piemiņa un kultūra. To viņi ir darījuši jau ilgi pirms Rīgas domes darboņiem ienāca prātā dzīt "kapu tramvaju" uz miljonāru nekustamo īpašu projektiem pāri senajiem apbedījumiem.
Bet kāpēc nodevība politkorektuma mērcē? Tā nav taisnība, ka nācijas kultūrai tik nozīmīgas vietas ir jāatstāj pašvaldību ziņā. Īpaši tādā situācijā kā Latvijā, kur pašvaldības mēdz būt ar tik īpatnēju kultūras izpratni un attieksmi kā tas šobrīd ir Rīgā. Tādiem valsts identitātei svarīgiem objektiem kā, piemēram, Brīvības piemineklim, Brāļu kapiem, Lielajiem kapiem ir jābūt absolūtā valsts atbildībā un aizsardzībā. Jau pieminētā Ārlingtonas kapsētas ASV ir Aizsardzības ministrijas pārziņā, proti - tā ir valsts atbildība. Līdzīgi tas ir citur civilizētajā pasaulē. Pašvaldību uzdevums ir rūpēties par infrastruktūru – ceļiem, satiksmi, kanalizāciju, saprātīgiem nekustamā īpašuma nodokļiem un citām saimnieciskām lietām.
Valsts visaugstākās nozīmēs kultūras pieminekļi, īpaši ja runa ir par nācijas tēvu piemiņu ir jāsargā visaugstākajā līmenī. Tas ir arī valsts drošības jautājums – apšaubāmi, pašvaldības līmeņu politikāņi ar savu attieksmi var ļaut iznīkt nācijas atmiņai tik nozīmīgām vietām vai arī izmantot savu interešu labā. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās "Saskaņa" ciniski izmantoja Rīgas Domes sniegto atbalstu Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem savās politiskajās reklāmas. Ir pamatotas bažas, ka tā var notikt arī šoreiz. Valdība atsakās uzņemties atbildību par Lielajiem kapiem, atdod Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Andreja Pumpura un citu nācijas tēvu piemiņu Nila Ušakova un biedru rokās.
Kaut gan jāatzīst, ka vienā ziņā Nilam Ušakovam ir rūgta taisnība – Lielo kapu talkās, piemiņas pasākumos reti vai vispār nav redzēti tie augstākās politiskās elites pārstāvji, kuri sevi mēdz dēvēt par lielākajiem nacionālo interešu aizstāvjiem. Valdības sēdē viņi būtībā atkratījās no atbildības. Argumentus nodevībai var atrast vienmēr.
