"Kopīga armija liks Krievijai saprast, ka mēs esam vairāk kā nopietni, kad runājam par Eiropas Savienības vērtību aizstāvību. Eiropas tēls pēdējā laikā ir ļoti cietis un, kas attiecas uz starptautisko politiku, mūs vairs neuztver nopietni" - šādus vārdus nesen teica Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers.
Vēl viņš norādīja, ka saskaņā ar EK aprēķiniem sadarbības trūkuma dēļ ik gadu ES valstu aizsardzības joma lieki iztērē 25 līdz pat 100 miljardu eiro. Junkers piebilda - mēs varētu tērēt šo naudu daudz kam vairāk.
Patiešām, ja Eiropas Savienība apvienotu savus militāros spēkus, tad tie būtu patiesi iespaidīgi. ES valstis saviem bruņotajiem spēkiem tērē aptuveni 350 miljardus eiro gadā. Tas ir gandrīz četras reizes vairāk nekā Krievija. Pat ja Lielbritānija nepiedalās šajos kopīgajos spēkos, tad tik un tā kopējie ieguldījumi aizsardzībā ir aptuveni 300 miljardi. Piedevām ES ir otra lielākā ekonomika pasaulē ar apmēram 500 miljoniem iedzīvotāju.
Tehnoloģiski Eiropas valstis un to bruņotos spēkus var pamatoti uzskatīt par vieniem no vismodernākajiem un apgādātiem ar vislabākajām militārajām tehnoloģijām. Ciešā sadarbība ar ASV un citām tehnoloģiju lielvalstīm, to zinātniskajiem centriem ļauj būt Eiropai arī IT ziņā pārliecinoši varenai. Tāpat jāatceras, ka ES sastāvā joprojām ir arī kodolvalstis.
Ja ES izveidojas kopējie bruņotie spēki, tad Latvija neapšaubāmi kļūst par to sastāvdaļu. Tas nozīmē, ja notiek visļaunākais, tad Krievijas karaspēks, iebrūkot Latvijā, uzbruks Eiropas armijai. Tas būs uzbrukums ne tikai NATO dalībvalstij, kura paļaujas uz slaveno NATO 5. pantu, tas būs, ne vairāk un ne mazāk, uzbrukums visai Eiropai, tās apvienotajiem bruņotajiem spēkiem. Izveidojoties kopīgiem Eiropas bruņotajiem spēkiem, Baltijas valstis iegūtu vēl vienu papildus drošības joslu. Piedevām, piepildītos senais Latvijas dibinātāju sapnis par kopību Baltijas valstu militāro ūniju. Jo ES Bruņoto spēku pamata struktūrās šobrīd jau ir iekļāvušās Ziemeļvalstis, tai skaitā Zviedrija, Somija un mūsu kaimiņi - Igaunija.
Kopīgo Eiropas bruņoto spēku ideju aktīvi atbalsta lielākās dalībvalstis - Francija, Vācija, nesen ļoti skaidru atbalstu apliecināja arī Višegradas grupas valstis - Čehija, Polija, Slovākija un Ungārija. Jau pirms gada skaidru atbalstu Junkera priekšlikumam apliecināja arī Somijas prezidents Sauli Nīniste. Visi šīs idejas atbalstītāji apliecina, ka ES apvienotie bruņotie spēki nebūs konkurents vai traucēklis NATO, drīzāk tikai veicinās sadarbību. Līdzīgi kā ES ir vieglāk sadarboties ar kopējiem ASV bruņotajiem spēkiem nevis katra štata nacionālo gvardi.
Lielākie šīs idejas pretinieki bija Lielbritānijas politiķi. Dažs labs pat izteicās, ka "drīzāk cūkas sāks lidot nekā Eiropa vienosies par kopīgiem bruņotajiem spēkiem." Nav nekas zināms par lidojošām cūkām, bet pati Lielbritānija sevi izlidināja no Eiropas Savienības. Pēc referenduma, kurā briti nobalsoja par izstāšanos no ES, viņiem vairs nebūs balsstiesības Eiropas nākotnei izšķirīgos jautājumos.
Lielu sajūsmu par Eiropas armiju neizrāda arī pašreizējā ES Augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Federika Mogerīni. Septembra sākumā pēc dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmes Bratislavā viņa teica, ka Eiropas armija nav tuvākā laika jautājums. Esot svarīgāki un steidzamāki uzdevumi. Jāatgādina, ka tieši Mogerīni ir viena no ES augstākajām amatpersonām, kas vāji un novēloti reaģējusi uz divām lielākajām Eiropas drošības krīzēm - Krievijas uzbrukumu Ukrainai un migrantu haosu 2015. gadā.
Viņas pamata uzdevums bija koordinēt dalībvalstu sadarbību un meklēt kopīgus efektīvus risinājumus. Tādu bija maz un gandrīz vienmēr par vēlu. Ukrainas konflikts joprojām ir tālu no risinājuma un bēgļi turpina slīkt Vidusjūrā. Pašai Mogerīni būtu bijis daudz vieglāk, ja šajos un citos gadījumos būtu iespējams rēķināties ar labi koordinētiem un efektīviem dalībvalstu kopīgajiem bruņotajiem spēkiem. Tomēr viņa kaut kādu apsvērumu dēļ mēģina novilcināt šo ideju.
Vēl viens redzams šīs idejas pretinieks ir Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pirms pāris nedēļām viņš teica, ka "tiešām neredz jēgu no Eiropas armijas, jo jau tagad ES nākas saskarties ar daudziem izaicinājumiem, kā arī jāīsteno jau iepriekš pieņemtie lēmumi."
Te gan jāatgādina, ka Rinkēvičs jau iepriekš ir izcēlies ar tuvredzīgiem paziņojumiem. 2014. gada Saeimas ārpolitikas debašu laikā viņa ziņojumā faktiski nebija ne vārda par gaidāmo krīzi Ukrainā, bet nākamajā - 2015. gada Saeimas ārpolitikas ziņojumā viņš pilnībā noignorēja draudošās imigrantu krīzes uzliesmojumu. Ja par Ukrainas krīzi viņa analītiskais dienests patiešām varēja palaist garām draudošo katastrofu, tad migrantu krīzes nogulēšana bija vienkārši nespēja analizēt notiekošo. Vēl 2015. gada vasarā, kad robežas jau bija pārlauztas un imigranti nekontrolēti gāzās iekšā Eiropā, viņš nespēja tikt skaidrībā par Latvijai sagaidāmo iespējamo bēgļu daudzumu un publiski pinās skaitļos. Pati pēdējā ārlietu ministrijas izgāšanās bija nespēja divas nedēļas paskaidrot sabiedrotajiem ASV vēstniecībā, ka faktiska divvalodības atbalstīšana Latvijā ir slikta doma. Rezultātā bija nevajadzīga publiska skaidrošanās, kuru profesionāli diplomāti nekad nebūtu pieļāvuši, atrisinot domstarpības pirms to nonākšanas publiskajā telpā. Lieki piebilst, ka šāds skandāls ar stratēģiski nozīmīgu sabiedroto, bija gards kumoss Krievijas propagandas stabulēm.
Nav zināms, vai ārlietu ministrijas iespaidā, bet ar līdzīgu paziņojumu klajā nācis arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Ziņu aģentūrai LETA viņa preses padomnieks Jānis Siksnis apliecināja, ka Valsts prezidents neuzskata, ka būtu nepieciešams veidot Eiropas armiju. Valsts pirmās amatpersonas ieskatā tā vietā nepieciešams stiprināt nacionālo valstu bruņotos spēkus, tostarp Latvijā, kas apņēmusies palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2018. gadā. Vēl prezidents esot norādījis, ka "Eiropas valstīm jāstiprina kopīgi pretterorisma pasākumi."
Ne Rinkēvičs, ne Vējonis nav paskaidrojuši, kurā brīdi kāds no Eiropas armijas idejas atbalstītājiem būtu teicis, ka nebūtu jādara viss iepriekšminētais? Vai arī abi, atšķirībā no Francijas, Vācijas, Somijas, Čehijas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas vadītājiem, uzskata, ka Eiropas Savienība nav spējīga uz efektīvu un kopīgu liela projekta izveidošanu? Tāda, kas liktu rēķināties ar Eiropu kā patiešām ietekmīgu un nopietnu pasaules lielvaru. Vai tiešām Eiropai ir jāpaliek vājai, slikti koordinētai Eiropas valstiņu savienībai? Vēlreiz atkārtoju - neviens to nav norādījis kā alternatīvu NATO, drīzāk pretēji - papildinājumu. Neviena no Baltijas, Višegradas valstīm nepieļaus NATO ietekmes samazinājumu. Īpaši jau visietekmīgākā šī reģiona valsts Polija, kura īpaši labi apzinās ASV un NATO lomu tās drošībā.
Jāatgādina, ka tieši Eiropas militāro spēku sliktā koordinācija un neizlēmība neļāva apstādināt gandrīz desmit gadus (!) ilgušos sešus karus bijušajā Dienvidslāvijā. 20. gadsimta pašās beigās - no 1991. - 2001. gadam laikus neapstādinātajā militārajā konfliktā Eiropā bojā gāja no 150 000 līdz 200 000 cilvēku. Toreiz NATO iejaucās tad, kad jau bija par vēlu. Viņi ilgi gaidīja un nesagaidīja Eiropas lielvaru rīcību. Ja Putina Krievija būtu zinājusi, ka Ukrainas konfliktā Eiropas intereses aizstāvēs patiešām nopietna globālā lielvara ar iespaidīgiem, labi koordinētiem bruņotajiem spēkiem, tad viņš, iespējams, nebūtu uzbrucis Ukrainai. Atkal - nebūtu nogalināti tūkstošiem nevainīgu upuru. Līdzīgi Eiropa varētu efektīvi risināt bēgļu krīzes, Vidusjūra, iespējams, nepārvērstos par masu kapu tūkstošiem migrantu, tai skaitā maziem bērniem.
Baltijas valstīm Eiropas kopīgie bruņotie spēki būt vēl viena efektīva aizsardzības organizācija, kas garantētu papildus drošību. Piedevām, koordinējoties ar kaimiņvalstīm, pavisam noteikti varētu optimizēt armijas apgādi, iepirkumus. Jau iepriekš minēju - pēc Eiropas Komisijas aprēķiniem, ES šādi katru gadu zaudē vairākus desmitus miljardus eiro. Mūsu augstākajiem politiķiem ar izplūdušiem argumentiem nav jāaizstāv tos, kuri šos miljardus iebāž sev kabatās.
Ja Latvija ir patiešām noskaņota būt stipras un drošas Eiropas Savienības dalībvalsts, tad mums nav jāšaubās par spēju kopīgi izveidot spēcīgus bruņotos spēkus. Jo Latvija būs dziļāk Eiropā, jo mazāka būs Putina un viņa pēcnācēju apetīte. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Putins ir atdzemdinājis seno Krievijas imperiālistu ārpolitikas principu - mums nevajag svešu zemju, tikai mūsējo, un tās, kas ar to robežojas.
