Premjers Valdis Dombrovskis mums rāda spilgtus salātkrāsas grafikus, kuriem it kā vajadzētu ilustrēt, ka «krīzes dibens ir sasniegts». Protams, jebkur citur pasaulē «sasniegtais» 4% ekonomikas kritums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tiktu uzskatīts par katastrofu, bet ne valdības retorikā pirms vēlēšanām Latvijā. Vienotības «poļitruki» ciniski rotaļājas ar datiem un apelē pie skandināvu banku pasūtītiem pētījumiem, lai censtos parādīt Dombrovska «izcilos sasniegumus».
Dombrovskim pirmajā vietā ir cipars, nevis cilvēks. Aiz zaļajiem ķekšiem un līknēm, tabulām un grafikiem, pompa un fanfārām, šķiet, pavisam aizmirsts ir Latvijas cilvēks, kurš joprojām saņem pazemojoši zemu algu, nevar atrast darbu un ir spiests aizbraukt no Latvijas. Aizbraukt ar visu ģimeni, pazaudējis cilvēcisko cieņu un, iespējams, uz visiem laikiem. Kopš gada sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par vairāk nekā 10 tūkstošiem cilvēku – it kā no Latvijas kartes būtu izdzēsta Dobele.
Vidējā alga Latvijā samazinājusies līdz 431 latam, darbu joprojām meklē piektā daļa no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem, aug komunālo maksājumu, kredītu, nodokļu un uzturlīdzekļu parādnieku skaits. Dombrovska valdības laikā ierosinātas vairāk nekā 6000 uzņēmumu maksātnespējas lietas, vidēji – 250 katru mēnesi. Latvijā atkal aug inflācija, sadārdzinās resursi. Pasaules Banka lēš, ka vairāk nekā 40% mūsu ekonomikas pārvietojusies uz krēslas zonu.
Kādi ir šīs «poļitruku» valdības risinājumi cilvēkam? Vien pagaidu darba vietas pašvaldībās, ģimenes pabalstu un māmiņu algu cirpšana, skolotāju, ārstu un policistu algu samazināšana. Plānveida operāciju pilnīga atcelšana. Dažādu dīvainu nodokļu ieviešana, ko neprasa pat Briselē un Vašingtonā. Neatliekamo vajadzību fonda iztērēšana priekšvēlēšanu sviestmaizēm tiktāl, ka īstām krīzēm, piemēram, vētras bojājumu novēršanai, naudas vairs nav. Savējo bīdīšana amatos. Latvijas nacionālo interešu ignorēšana.
Ja jau premjers paziņo, ka recesija ir pārvarēta, kāpēc neseko paziņojums, ka valsts neturpinās aizņemšanās programmu? Kāpēc neseko lēmumi, kas beidzot vistiešākajā veidā uzlabotu cilvēku maksātspēju? Kāpēc valdība skaidri un nepārprotami nenorobežojās no medijos izskanējušajām ziņām, ka pensijas tiks apliktas ar iedzīvotāju ienākumu nodokli, tādejādi likumīgi veicot pensiju samazināšanu? Kāpēc Ministru prezidents neoponē Latvijas Bankas atkārtotajam paziņojumam, ka nākamgad Latvijai būs nepieciešama budžeta konsolidācija 440 miljonu latu apmērā?
Vienotības politiskais aktīvs jau reiz taustījies tumsā ar mītiskā ekonomikas «zemākā punkta» noteikšanu. Pirmo reizi Kampars un Dombrovskis «objektīvi prognozēja», ka Latvijas ekonomikā zemākais punkts sasniegts tieši pirms pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām – 2009. gada 12. un 20. maijā. Pēc pašvaldību vēlēšanām ekonomikas ministra Kampara retorika mainījās un 19. jūnijā viņš paziņoja, ka zemākais punkts tiks sasniegts ziemā. Kad pienāca ziema, finanšu ministrs Repše prognozēja, ka zemākais punkts būs tikai nākamgad. Vai arī ar recesijas pārvarēšanas punktiem neiet gluži tāpat? Vienotība nekautrējas ciniski spēlēties ar cilvēku sāpēm. Jo pirmajā vietā taču cipars, nevis cilvēks.
