Manā ģimenē ir četri bērni un lai cik šokolādes tāfelīšu nebūtu
nopirkts, vienmēr bērni prasa vēl. Esmu drošs, ka tā ir visās ģimenēs.
Tāda likumsakarība. Līdzīgi notiek arī mūsu sabiedrībā attiecībā uz
Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu nākamajiem septiņiem gadiem.
Valstu vadītāji nupat vienojušies par šo budžetu. Tagad diskusijas
pāriet uz Eiropas Parlamentu, kuram jādod piekrišana, lai tas stātos
spēkā. Teju visur Latvijā sadzirdu - mēs saņemam netaisnīgi maz naudas
no Eiropas.
Vispirms daži fakti.
1. No 27 ES dalībvalstīm 12 ir maksātājas, bet 15 - saņēmējas. Salīdzinot ES finansējumu pret iedzīvotāju skaitu, mēs esam trešā lielākā naudas saņēmējvalsts - uz katru iedzīvotāju vairāk nekā 3000 eiro. Tajā pašā laikā maksātājvalstis, piemēram, Zviedrija un Nīderlande, uz katru iedzīvotāju iemaksā vairāk nekā 2000 eiro. Turklāt saņemtā nauda ir kā dāvana mūsu tautsaimniecībai, tā tikai gudri jāiegulda, lai nestu labumu ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam.
2. Šis ir pirmais ES daudzgadu budžets, kurš ir mazāks par iepriekšējo, jo maksātājvalstis nebija ar mieru palielināt finansējumu. Tomēr Latvijas kopējais finansējums nākamajā periodā paliek apmēram tāds pats kā līdzšinējā - mūsu dotācija nav «nogriezta»
3. Kaut kopējais finansējums lauksaimniecībai Eiropā turpina samazināties, tiešmaksājumiem un lauku attīstībai mēs saņemsim apmēram 500 miljonu eiro vairāk nekā līdz šim. Tiesa, tikai 2020.gadā mēs sasniegsim 80% no Eiropas vidējā tiešmaksājumu apjoma, taču šajā laikā pilnībā izlīdzināsies situācija trīs Baltijas valstīs.
Ir bēdīgi dzirdēt, ka vairākas lauksaimnieku organizācijas pauž neapmierinātību ar valdības panākto budžeta sarunās. Valdība neesot pietiekami iestājusies par viņu interešu aizstāvību. Taču skaitļi liek secināt gluži ko citu - valdības pārstāvji ir likuši ļoti lielu uzsvaru tieši uz lauksaimniecību un lauku attīstību. Procesā ir panākts 500 miljonu eiro pieaugums šajā sektorā, tiešmaksājumiem summa ir pat dubultojusies! Zināmā mērā uz kopējā «Eiropas taupības budžeta» fona šis milzīgais pieaugums lauksaimniecībai ir uz citu fondu - kohēzijas - rēķina. Ja lauksaimniecības nauda lielākoties tiek izmaksāta «tiešmaksājumos» lauku zemes īpašniekiem, tad kohēzijas fondus saņem praktiski visa sabiedrība. Tā ir nauda ceļu attīstībai, izglītībai, zinātnei un pētniecībai, uzņēmējdarbībai, inovācijām, utt. Šie fondi veido līdz pat 40% no daudzu pašvaldību budžetiem. Tāpat vairums uzņēmumu investīcijas ir līdzfinansētas ar kohēzijas fondu naudu. Tieši šajā sektorā salīdzinājumā ar pašreizējo periodu mums būs apmēram 500 miljonu eiro mazāks finansējums.
Kopumā skatoties, mūsu Eiropas finansējums tuvinās citu valstu atbalsta proporcijām starp lauksaimniecību un kohēziju. Protams, nav taisnīgi, ka vienotā lauksaimniecības tirgū mūsu zemnieki saņem mazāku atbalstu nekā citu valstu zemnieki. Taču mūsu uzņēmēji arī ir neapskaužamā situācijā, jo valsts kopējā infrastruktūra (kas lielā mērā atkarīga no kohēzijas finansējuma) tāpat ir nesalīdzināmi sliktāka nekā turīgajās Eiropas valstīs. Īstenība ir tāda, ka mūsu valstij ir vajadzīgi visu veidu Eiropas fondi. Nav tādas jomas, kur vajadzību nebūtu.
Skatoties nākotnē, ir jāsaprot, ka kļūst aizvien svarīgāk, kur un kādā veidā mēs ieguldām šos Eiropas līdzekļus. Piemēram, vai ir pareizi maksāt tiešmaksājumus visiem zemes īpašniekiem, vai labāk atbalstu koncentrēt tiem, kas ražo un konkurē tirgū ar savu produkciju? Tāpat kohēzijas fondos līdz šim bijuši daudzi šķietami nevajadzīgi dārgi vai pat bezjēdzīgi projekti, piemēram, viens no pasaules dārgākajiem tiltiem, rēķinot uz kopējo kvadratūru, vai šaubīgas kvalitātes ceļu remonti, kas nespēj izturēt pat divas ziemas. Tāpat «tālākizglītības» vajadzībām audējas sūtītas uz eksotiskām valstīm «pieredzes apmaiņā» utt.. Briselē neviens nediktē, kur un kā mums naudu ieguldīt. Tas ir skaidri jānosaka pašiem.
Uz mirkli iedomājamies situāciju, kurā Latvija nebūtu ES dalībvalsts un nevarētu saņemt šādu atbalstu savai tautsaimniecībai. Vai zemniekiem situācija būtu labāka? Kas vēl atceras, zina, ka pirms dalības ES mūsu valdībai pašai bija ļoti maz naudas, ko dot subsīdijām zemniekiem. Tāpat mūsu tautsaimniecībai nepietiek naudas, lai attīstītu ceļus vai atbalstītu uzņēmējus, pētniecību un izglītību. Salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, joprojām esam nabadzīga valsts. Gudri izmantojot ES fondus nākamajos septiņos gados, mūsu mērķim jābūt kļūt par turīgu valsti, kas kopumā būtu naudas iemaksātāja, nevis saņēmēja. Tikai tad pārtapsim no lūdzēja par noteicēju!
1. No 27 ES dalībvalstīm 12 ir maksātājas, bet 15 - saņēmējas. Salīdzinot ES finansējumu pret iedzīvotāju skaitu, mēs esam trešā lielākā naudas saņēmējvalsts - uz katru iedzīvotāju vairāk nekā 3000 eiro. Tajā pašā laikā maksātājvalstis, piemēram, Zviedrija un Nīderlande, uz katru iedzīvotāju iemaksā vairāk nekā 2000 eiro. Turklāt saņemtā nauda ir kā dāvana mūsu tautsaimniecībai, tā tikai gudri jāiegulda, lai nestu labumu ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam.
2. Šis ir pirmais ES daudzgadu budžets, kurš ir mazāks par iepriekšējo, jo maksātājvalstis nebija ar mieru palielināt finansējumu. Tomēr Latvijas kopējais finansējums nākamajā periodā paliek apmēram tāds pats kā līdzšinējā - mūsu dotācija nav «nogriezta»
3. Kaut kopējais finansējums lauksaimniecībai Eiropā turpina samazināties, tiešmaksājumiem un lauku attīstībai mēs saņemsim apmēram 500 miljonu eiro vairāk nekā līdz šim. Tiesa, tikai 2020.gadā mēs sasniegsim 80% no Eiropas vidējā tiešmaksājumu apjoma, taču šajā laikā pilnībā izlīdzināsies situācija trīs Baltijas valstīs.
Ir bēdīgi dzirdēt, ka vairākas lauksaimnieku organizācijas pauž neapmierinātību ar valdības panākto budžeta sarunās. Valdība neesot pietiekami iestājusies par viņu interešu aizstāvību. Taču skaitļi liek secināt gluži ko citu - valdības pārstāvji ir likuši ļoti lielu uzsvaru tieši uz lauksaimniecību un lauku attīstību. Procesā ir panākts 500 miljonu eiro pieaugums šajā sektorā, tiešmaksājumiem summa ir pat dubultojusies! Zināmā mērā uz kopējā «Eiropas taupības budžeta» fona šis milzīgais pieaugums lauksaimniecībai ir uz citu fondu - kohēzijas - rēķina. Ja lauksaimniecības nauda lielākoties tiek izmaksāta «tiešmaksājumos» lauku zemes īpašniekiem, tad kohēzijas fondus saņem praktiski visa sabiedrība. Tā ir nauda ceļu attīstībai, izglītībai, zinātnei un pētniecībai, uzņēmējdarbībai, inovācijām, utt. Šie fondi veido līdz pat 40% no daudzu pašvaldību budžetiem. Tāpat vairums uzņēmumu investīcijas ir līdzfinansētas ar kohēzijas fondu naudu. Tieši šajā sektorā salīdzinājumā ar pašreizējo periodu mums būs apmēram 500 miljonu eiro mazāks finansējums.
Kopumā skatoties, mūsu Eiropas finansējums tuvinās citu valstu atbalsta proporcijām starp lauksaimniecību un kohēziju. Protams, nav taisnīgi, ka vienotā lauksaimniecības tirgū mūsu zemnieki saņem mazāku atbalstu nekā citu valstu zemnieki. Taču mūsu uzņēmēji arī ir neapskaužamā situācijā, jo valsts kopējā infrastruktūra (kas lielā mērā atkarīga no kohēzijas finansējuma) tāpat ir nesalīdzināmi sliktāka nekā turīgajās Eiropas valstīs. Īstenība ir tāda, ka mūsu valstij ir vajadzīgi visu veidu Eiropas fondi. Nav tādas jomas, kur vajadzību nebūtu.
Skatoties nākotnē, ir jāsaprot, ka kļūst aizvien svarīgāk, kur un kādā veidā mēs ieguldām šos Eiropas līdzekļus. Piemēram, vai ir pareizi maksāt tiešmaksājumus visiem zemes īpašniekiem, vai labāk atbalstu koncentrēt tiem, kas ražo un konkurē tirgū ar savu produkciju? Tāpat kohēzijas fondos līdz šim bijuši daudzi šķietami nevajadzīgi dārgi vai pat bezjēdzīgi projekti, piemēram, viens no pasaules dārgākajiem tiltiem, rēķinot uz kopējo kvadratūru, vai šaubīgas kvalitātes ceļu remonti, kas nespēj izturēt pat divas ziemas. Tāpat «tālākizglītības» vajadzībām audējas sūtītas uz eksotiskām valstīm «pieredzes apmaiņā» utt.. Briselē neviens nediktē, kur un kā mums naudu ieguldīt. Tas ir skaidri jānosaka pašiem.
Uz mirkli iedomājamies situāciju, kurā Latvija nebūtu ES dalībvalsts un nevarētu saņemt šādu atbalstu savai tautsaimniecībai. Vai zemniekiem situācija būtu labāka? Kas vēl atceras, zina, ka pirms dalības ES mūsu valdībai pašai bija ļoti maz naudas, ko dot subsīdijām zemniekiem. Tāpat mūsu tautsaimniecībai nepietiek naudas, lai attīstītu ceļus vai atbalstītu uzņēmējus, pētniecību un izglītību. Salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, joprojām esam nabadzīga valsts. Gudri izmantojot ES fondus nākamajos septiņos gados, mūsu mērķim jābūt kļūt par turīgu valsti, kas kopumā būtu naudas iemaksātāja, nevis saņēmēja. Tikai tad pārtapsim no lūdzēja par noteicēju!
