Juris Paiders
žurnālistika
Kriminālatbildība žurnālistiem
Pievienots 2018 gada 3. jūlijā | 0 komentāri
Drukāt
Pašlaik Saeimā ir iesniegti grozījumi Kriminālprocesa likumā, kuros ir paredzēts noteikt, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas, gadījumā, ja krimināllieta būs noslēgusies ar nereabilitējošu pamatu, žurnālisti drīkstēs ar motivētu lūgumu vērsties attiecīgajā iestādē, lūdzot atļauju iepazīties ar noslēgtās krimināllietas materiāliem. Žurnālistiem atļaus iepazīties ar izbeigtu krimināllietu materiāliem, «ja tas būs nepieciešams sabiedrības informēšanai, lai veicinātu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību».

Tiktāl viss it kā būtu skaidri un saprotami. Iespējams, ka Latvijas prokuratūrā kukuļi vai politiska ietekme, lai izbeigtu krimināllietas uz «nereabilitējoša pamata», ir tik masveidīga parādība, ka vajadzīgi īpaši likuma grozījumi. Tiesiska norma, kad žurnālisti varētu patstāvīgi pārbaudīt prokuratūras darbu par krimināllietās savāktajiem pierādījumiem, ir jāvērtē kā Tieslietu ministrijas kompliments Latvijas žurnālistu milzīgajai kompetencei un apliecinājums prokuroru neticami zemajam līmenim. Tikai atšķirībā no Tieslietu ministrijas un koalīcijas deputātu vairākuma es neticu mītam par Latvijas pētnieciskās žurnālistikas absolūto pārākumu pār Latvijas prokuroru vai KNAB izmeklētāju līmeni.

Saeimā iesniegtie grozījumi Kriminālprocesa likumā, ir sagatavoti nevis žurnālistu, bet gan politisko šantāžistu un bandītisko polittehnologu interesēs.

Starp Latvijas vadošajiem pētnieciskās žurnālistika spīdekļiem(-lēm) ir tādi (tādas), kuri(-as), publiski izplatot savu darbu rezultātus, vārdam «miljons (dolāru)» kā sinonīmu lieto vārdu «miljards (dolāru)» un nekādu atšķirību nepamana (kāda atšķirība, ja abos gadījumos nauda ir neticami liela). Savukārt Latvijas prokuratūrā strādā ne tikai pagrimuši elementi, bet ļoti daudzi prokurori(-es) ir talantīgi, spilgti un juridiski korekti.

Ja žurnālisti nav intelektuāli pārāki pār prokuroriem, tad kāda jēga no šādiem labojumiem?

Atbilde ir meklējama jautājumā par to, kā Latvijas politisko šantāžistu klanam legalizēt operatīvā ceļā iegūtos materiālus. Diemžēl ir pamats domāt, ka Latvijā pret politiskajiem pretiniekiem un biznesa konkurentiem vadošie spēki fabricē kriminālprocesus kā smilšu kūkas. Ja traucē kāds politisks pretinieks, tad vispirms pret viņu un viņa partneriem tiek sākts kriminālprocess, kaut vai ar pilnīgi sadomātu ieganstu. Ir tiesneši, kuri nekavējoties atļauj sākt operatīvās darbības (noklausīties) pret attiecīgo personu un pagarinās noklausīšanās atļauju gadiem ilgi. Noklausītās sarunas tiek pētītas, un tajās tiek meklēti mājieni vai pierādījumi par attiecīgās personas iespējamajiem noziegumiem. Ja kaut ko tādu atrod, tad dziesma ir nodziedāta. Tad tiek sākta īsta, nesafabricēta krimināllieta, kas balstās uz reālu, paveiktu noziegumu, un tas ir nopietni. Diemžēl ir gadījumi, ka pat ilgu gadu laikā operatīvā ceļā ierakstītajās sarunās nevar atrast jel kādu pierādāmu kriminālnoziegumu. Tad krimināllietu, pie kuras ļoti daudzi operatīvie darbinieki un izmeklētāji ir strādājuši ilgus un garus gadus, nākas izbeigt uz «nereabilitējoša pamata». Veltīgi pavadīti gadi! Taču ir atklājies, ka, piecu gadu garumā noklausoties politiķu vai uzņēmēju sarunas, tajās parādās mājieni uz mazākas nozīmes iespējamiem kriminālpārkāpumiem, bet daudz reālāk - operatīvajos materiālos parādās materiāli par iespējamiem administratīvi sodāmiem pārkāpumiem.

Tikai sarunu atšifrējumi ir klasificēti kā slepena informācija. Tā paliek krimināllietu sējumos, un tos tik vienkārši nevar izmantot, lai šantažētu uzņēmējus vai lai kompromitētu politiķus. Kā ielaist kompromatu sējumu tūkstošus no operatīvajiem materiāliem politiskās šantāžas apritē? Tieši šādu problēmu atrisina Tieslietu ministrijas sagatavotie un jau Saeimā daļēji atbalstītie likuma grozījumi.

Grozījumi ir it kā iecerēti par labu žurnālistiem, bet to komplektā ir ieplānots noteikt žurnālistiem kriminālatbildību.

Pirms atļaut žurnālistam iepazīties ar krimināllietas materiāliem, attiecīgo žurnālistu rakstveidā brīdinās par aizliegumu «jebkurā tehniskā veidā pavairot krimināllietas materiālus vai izgatavot to kopijas vai norakstus un par aizliegumu izplatīt vai nodot trešo personu rīcībā nepublicējamu informāciju, kā arī par atbildību par šā aizlieguma nepildīšanu». Tos žurnālistus, kas krimināllietā izlasīto kopēs, norakstīs vai nodos trešo personu rīcībā, varēs sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam.

Tie, kas šādu normu pamato ar žurnālistu interesēm, neņem vērā, ka žurnālistu galvenais pienākums ir paust patiesību, nevis klusēt par to. Aizliegums neizpaust un neizplatīt patiesību nav žurnālistu interesēs, bet ir pret tām.

Žurnālistiem šāda norma nav vajadzīga. Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojeks ir vajadzīgs polittehnologiem, kuri izmanto žurnālistiku vai žurnālu izdošanu kā piesegu politiskai darbībai vai tirdzniecībai ar politisku ietekmi.

Politiskie šantāžisti rūpīgi sadalīs lomas. Viens «žurnālists» parakstīsies, ka ir brīdināts par kriminālatbildību, tad iepazīsies ar izbeigtas krimināllietas materiāliem. Pēc tam operatīvā ceļā nefiksējamā veidā informēs pārējos līdzdalībniekus par šantažējamās personas iespējamiem administratīvajiem vai ētiskajiem pārkāpumiem. Tad citi grupas līdzdalībnieki, kas nekad nav parakstījušies par krimināllietu materiālu neizpaušanu, jau ar legālām metodēm apstrādās kompromatus, lai tos izmantotu šantāžai vai nomelnošanai.

Saeimā iesniegtie grozījumi Kriminālprocesa likumā ir sagatavoti nevis žurnālistu, bet gan politisko šantāžistu un bandītisko polittehnologu interesēs. Cerēsim, ka Saeimas vairākumam pietiks saprāta nekļūt par šīs noziedzīgās kliķes pakalpiņiem.


Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
NRA komentētājs, LŽS valdes pr-js
Reklāma