Renesanses filozofs bija nodarbināts ar jautājumu par savas valsts vājuma un pagrimuma cēloņiem. Viņš nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības pagrimums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos. Tomēr, neskatoties uz to, viņš tomēr bija pārliecināts, ka viens vadonis ir labāk nekā vairāki, jo tikai tā var glābt valsti.

Jāsaka, ka garajā budžeta pieņemšanas procesā un veidā, kā tas tika darīts, kā arī, lasot pēc tam aicinājumus atlaist Saeimu, neviļus prātā ienāca doma – kā būtu, ja Latvijai būtu valdnieks? Protams, ne jau diktators – galu galā demokrātiskā valstī spriedelēt par dažādām valsts iekārtām liedz Krimināllikums, tāpēc valdnieku politkorekti sauksim par princepu. Un ne jau viens princeps taču, bet viens – valstij, un pa vienam – katrā novadā vai pilsētā. Atsevišķās pilsētās, piemēram, Rīgā, Ventspilī un vēl šur tur nekas pat nebūtu jāmaina, bet pārējie varētu ņemt menedžmenta piemēru. Princepu tiešās vēlēšanās varētu ievēlēt tauta, turklāt atšķirībā no diktatūras, princepa iecelšana nebūtu pretrunā ar Satversmi. Piemēram, Senā Roma principāta laikā de iure turpināja būt republika.

Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā iedzīvotāju skaits, samazinās. Emigrācijas procesi skar jaunāko, sociāli mobilāko un aktīvāko, tai skaitā arī protesta ziņā sabiedrības daļu. Savukārt atlikušie cilvēki varas uzstādījumiem ir paklausīgi ne jau tāpēc, ka tie būtu saprātīgi un būtiskām iedzīvotāju interesēm atbilstoši, bet tāpēc, ka tos liek priekšā vara. Sabiedrība ir nogurusi no apsolījumiem un kļūst apātiska, jo varas sistēma labākā gadījumā atražo Briseles norādīto un nepiedāvā inovatīvās idejas un rīcību, kuras rezultātā realizētos vitāli svarīgas nacionālās intereses, aktivizētos sabiedrības līdzdalība valsts politikā un pārvaldē. Nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Līdz ar to, tāpat kā tiek slēgtas skolas, jo nav, kas tajās mācās, būtu pilnīgi loģiski atteikties arī no lielā deputātu skaita, milzīgā valsts aparāta un tūkstošiem ierēdņu, kuri visi kopā rada tikai lieku birokrātiju un noēd milzīgu daļu nodokļu maksātāju naudas, neatstājot neko valsts prioritārajiem tēriņiem, proti, vecu ieroču iepirkšanai un nepilsoņu integrācijai. Un vēl tās partijas – pilnīgi nelietderīgi mākslīgi veidojumi.

Pieņemts uzskatīt, ka demokrātiskajās sabiedrībās politiskās partijas ir svarīgs organizatorisks instruments konkurences cīņā par varu. Tā droši vien arī ir, taču demokrātiskās politikas stagnācija nepārprotami norāda, ka šajā jomā ir nepieciešama esošās paradigmas pārvērtēšana. Esmu pārliecināts, ka Latvijai nav vajadzīgas 72 politiskās partijas un to apvienības, bet tieši tik daudz šobrīd ir reģistrētas. Jauno partiju veidošanās, vienu un to pašu personu klaiņošana no vienas partijas uz citu, kā arī partiju likvidācija ir nepārtraukts process. Latvijas pilsoņi netic lielam vairākumam no esošajām politiskajām partijām, kas liecina par to zemo leģitimitāti un atsvešinātību no plašākas sabiedrības.

Ņemot vērā, ka tieši partijas vēlēšanu procedūrā konkurē cīņa par varu un politisko lēmumu pieņemšanu Saeimā un valdībā, neuzticēšanās tām apdraud Latvijā pastāvošās politiskās sistēmas leģitimitāti. Jo vairāk, pie varas nonākušo partiju politiskos lēmumus nosaka nevis partijas biedri un viņu pārstāvētā sabiedrības daļa, bet ļoti šaurs partijas augstākās spices loks, kā arī to finansētāji. Bet, ja sabiedrība nevar īstenot Satversmē paredzēto tautas varu, tad nav nekādas vajadzības dalīties interešu pulciņos – partijās.

Cik var saprast no publikācijām medijos, tauta visnotaļ labprāt arī atbalstītu štatu samazināšanu valsts pārvaldē. Ja atbalsts ir, tad pārējais – tehnikas jautājums. Arī šeit nebūtu nekas jāizgudro – var aizlienēt kārtību no Senās Romas. Tur principāta laikā eksistēja augstākie maģistrāti, kuri kļuva par augstākajiem ierēdņiem un, kuri bija iecelti, nevis vēlēti. Tātad arī katrs princeps ieceltu sev nelielu skaitu uzticamu ierēdņu, attiecīgi sadalot atbildības jomas. Kā jau minēju, daudzviet nekas nebūtu jāmaina, vienkārši samazinātos nelietderīgo valdītāju skaits. Jāatzīmē, ka jau esošā valsts pārvaldes prakse nav pārāk attālināta no vīzijas par valdnieku.

Pašvaldību vēlēšanu prakse parāda, ka pašvaldības teritorijas iedzīvotāju uzmanība galvenokārt tiek pievērsta personām, kuras potenciāli tiek virzītas pašvaldības vadītāja – mēra vai pagastveča amatiem, jo visa praktiskā rosība pašvaldībā fokusējas ap vadītāja personu, ieskaitot iespējamās koruptīvās darbības, kā to pierāda Jūrmalas piemērs. Pārējie ievēlētie domes deputāti vairāk ir statistu lomā. Respektīvi, tieši pašvaldības vadītājs ir tā persona, kura tiesību robežās nosaka spēles noteikumus. Šo noteikumu realizāciju nodrošina profesionālais aparāts izpilddirektora vadībā.

Tāpat ne reizi vien jau cilāts jautājums par tautas vēlētu prezidentu, attiecīgi paplašinot viņa pilnvaras un kompetenci. Tam ir praktiska jēga, ja tieši valsts prezidents uzņemtos optimālās valdības sastādīšanu un vadīšanu. Tādejādi tiktu pārvarēta šobrīd esošā nekonstitucionālā prakse, kad koalīcijā esošās partijas galvenokārt domā par ietekmes sfēru un ministru portfeļu sadalīšanu savējiem, kas attiecīgi izraisa birokrātiskā aparāta palielināšanu un korupcijas risku palielināšanos, nevis par sabiedrības un tautas interesēm. Tātad tautas vēlēts prezidents mierīgi varētu kļūt par valdnieku. Turklāt kādi būtu ieguvumi!

Pirmkārt, valsts kasē parādītos ietaupītie simti miljonu. Ja mēs gribētu ietaupīt vēl vairāk, var atkal jau pārņemt seno romiešu praksi. Tur pilsoņi pildīja maģistrātu pienākumus bez algas, jo tā bija goda lieta.

Otrkārt, jebkādas valsts pārvaldes kataklizmas gadījumā, nebūtu jāmeklē vai jāmin vainīgie – kurš valda, tas arī atbildīgs. Impīčments un jaunas vēlēšanas.

Un pats galvenais ieguvums, sevišķi pašam valdniekam, ir neizmērojamā mīlestība. Kā rakstīja Makjavelli: "Jo dabiskajam valdniekam ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu; tāpēc tam pienākas vairāk mīlestības; un, ja vien viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl."