Kā es jau rakstīju šī gada augustā, ASV viceprezidenta Džozefa Baidena vizīte Latvijā bija neslēpta Hilarijas Klintones kampaņas un amerikāņu iekšpolitikas sastāvdaļa. Viss Baidena teiktais patiesībā bija vēstījums tikai vienam adresātam.

Demokrātu partijas smagsvara Baidena retorikas mērķis bija republikāņu kandidāts Donalds Tramps, – ar acīmredzamu pārliecību, ka aizvainotais miljardieris, kurš "nezina, ko runā", tiks izprovocēts atbildēt uz apvainojumiem un, varbūt zaudējot savaldību, atkal pateiks kaut ko kolorītu, zaudējot vēl daļu atbalstītāju.

Latvijas politiskā elite kā laipna mājasmāte ar neslēptu entuziasmu iesaistījās ASV demokrātu partijas priekšvēlēšanu uzvedumā, kam par fonu kalpoja Latvijas Nacionālā bibliotēka. Jāsaka, šovs bija režisēts patiešām talantīgi, un īpaši veiksmīga (Baidenam un Klintonei) ideja bija duetā ar viceprezidentu iesaistīt bijušo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju, kurš savā uzrunā stāstīja par "Putina – RībenTrampa" paktu, tīši izaicinot republikāņu kandidātu.

Izraēlas premjerministrs Banjamins Netanjahu pieļāva katastrofāli nepatriotisku kļūdu 2012. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā, atklāti iestājoties par republikāņu kandidātu kā savai valstij vēlamāku. Baraka Obamas attieksme pret viņu joprojām ir izteikti vēsa, un tas turpina sīki, bet nelāgi ietekmēt abu valstu – senu stratēģisko partneru! – attiecības. Mūsu valsts ārpolitikas veidotāji augustā izlikās šo pavisam neseno mācību nezinām un pilnīgi demonstratīvi iejūdzās demokrātu partijas ratos.

Ar milzīgu entuziasmu Latvijas valdība pati sevi padarīja par bandinieku ASV iekšpolitikas sacensībā. Otrkārt, Baidena, Īvāna un citu retoriķu bravūrīgie, tīši izaicinošie pārmetumi, kas tika adresēti "Trampa sabiedrotajam" Vladimiram Putinam, ir lieks saasinājums Latvijas un visas ES jau tā ļoti trauslajām attiecībām ar Krieviju. Diemžēl īpaši politiskajā šahā bandiniekus viegli upurē pirmos.

Līdzīgi Latvijas varas elite rīkojās arī, pamācot britus, kā viņiem balsot nesenajā referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības. Abi piemēri – gan Lielbritānijas gadījumā, gan tagad ASV vēlēšanās – rāda mums tikai vienu: iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās un cenšoties pamācīt veselu tautu, tiek radīta pretreakcija. Diemžēl Latvija nav tik ietekmīga valsts, lai jebkurš ASV, Lielbritānijas un daudzu citu valstu iedzīvotājs, to uztvertu kā autoritāti un mīļi pieņemtu un sekotu tās padomiem. Visbiežāk savus padomus, kā rīkoties kādai pasaules lielvarai, mums labāk paturēt pie sevis, un ASV vēlēšanu rezultāts tam ir spilgts piemērs.

Tramps noteikti reaģēs uz Baidena un Īvāna izteikumiem – ne tikai tāpēc, ka ASV iekšpolitiskajā ķīviņā tika nevajadzīgi iejaukts aizokeāna sabiedrotais, izmantojot valsts administratīvo resursu partejiskām vajadzībām, bet arī tāpēc, ka tika aizskarta viņa reputācija, piedēvējot viņam fašista īpašības. Ļoti ceru, ka šī pārcentība tagad nenāks par sliktu Latvijas un ASV attiecībām, un šī būs laba mācība, lai nekļūdītos nākotnē.