Pēdējā laikā vārda «okupācija» pieminēšanas biežums plašsaziņas līdzekļos pārsniedzis visus rekordus. Par vēstures pagātnes notikumiem raksta biežāk nekā par ekonomisko krīzi un valdības veidošanu. Apsveicot brīvu viedokļu apmaiņu jebkuros, pat visasākajos jautājumos, ar nožēlu gribu atzīmēt, ka reizēm uz šī viļņa, lai izskatītos krāšņāk, man tiek pierakstīti pilnīgi neiedomājami izteikumi.

Diemžēl, daudzi, runājot par pagātni un vēsturiskiem jautājumiem, nespēj diskutēt pragmatiski, emocijas dominē pāri visam. Es nevēlos ne ar vienu strīdēties, katram ir tiesības uz emocijām, arī attieksmē pret vēsturiskiem notikumiem. 

Arī man ir savs skatījums uz Latvijas vēsturi, un tas nav veidojies vakar, bet gan pirms daudziem gadiem, un es to daudzkārt esmu izklāstījis, atkārtošu arī tagad: okupācijas Latvijā ir bijušas, okupantu nav.

Nobeigumā gribu aicināt visus politiskos spēkus pašreizējā situācijā, kas nav vienkārša – un ir arī vēsturiska, ja skatāmies no mūsu pēcteču skatupunkta – domāt par to, kā mums visiem kopā izvest Latviju no krīzes un palielināt tās iedzīvotāju labklājību.