Nesen Latvijā pabija kārtējā starptautisko aizdevēju pārstāvju misija. Dažādības pēc uzslavējuši valdību par to pašu, par ko tā līdz šim tikusi bargi kritizēta, tas ir, par reālu reformu trūkumu ekonomiskās situācijas uzlabošanā, aizdevēji aizbrauca.

Tomēr problēmas, kuru iespējamos risinājumus inspicēt bija ieradušies uzraugi, ne vien nav novērstas, bet pamazām iegūst stagnējoši recidīvu raksturu. Spriediet paši - lai netracinātu vēlētājus un iemidzinātu sabiedrību, budžeta papildu konsolidācijai atrasts patiesi «ģeniāls» risinājums - neizbēgamo postošo seku mazināšanu tiek solīts veikt ar ienākumu prognožu paaugstināšanu. Proti, ja aizdevēju gaidīto izdevumu samazināšanas reformu realizēšanai valdībai pietrūkst politiskās gribas un profesionālo iemaņu, tad vienkāršākais ceļš šo trūkumu slēpšanai ir tukši solījumi iekasēt vairāk naudas.

Bet no kā un uz kā rēķina? Statistikas pārvaldes dati, ka pērn Latvijas iedzīvotāji ārzemēs iztērējuši par 34 miljoniem latu vairāk nekā ārzemnieki Latvijā, liecina, ka atšķirībā no valdības ministriem sabiedrības ekonomiski aktīvākā daļa sekmīgi apgūst naudas rūpīgas skaitīšanas un racionālas tērēšanas iemaņas.

Aizvadītā aizdevēju vizīte kliedēja pēdējās trauslās cerības uz sociāli un materiāli apdalītās sabiedrības daļas aizstāvi Aivaru Lembergu un uz «zaļo zemnieku» iekšējo opozīciju koalīcijā, kas uzturēja ilūziju, ka cenšas līdzsvarot Valda Dombrovska un Vienotības «bezbremžu konsolidāciju». ZZS atbalsts nepiepildāmajiem solījumiem vieš bažas, ka iekšējā opozīcija nav nekas vairāk par «spēli publikai».

Runājot par sabiedrības interesēm, nē - drīzāk uz likteni, tad tam pamatprincipus pietiekami skaidri ir definējis viens no «galma ekonomistiem», Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis: «Nākamā gada budžeta konsolidācijā nebūs iespējams izvairīties no pensiju mazināšanas. (..) Pensijas nav svētās govis. Tās var aiztikt.» Šī iecere ir klajā pretrunā ne vien ar lielas sabiedrības daļas interesēm, bet arī ar Saskaņas iniciētā Latvijas juristu pētījuma atzinumu par pensijām kā īpašuma formu ar visām no šā statusa izrietošajām sekām.

Lai cik paradoksāli tas izklausītos, bet vienīgā reālā izeja no ekonomiskās, politiskās un sistēmas krīzes ir «padomju varas» nostiprināšana un paplašināšana. Kā lakoniski izteicās kāds no leģendārās filmas Kaukāza gūstekne personāžiem, «tas, kurš mums visu laiku traucēja, kļūs par mūsu palīgu».

Šodien mēs nosodām padomju varu pēc formas, kādā tā mums tika uzspiesta gadu desmitu garumā. Tomēr objektīvi nākas atzīt, ka tieši «padomju vara» pēc satura un būtības ilgstošā laika posmā bijusi universāls stabilitātes garants, efektivitātes ziņā nepārspēts kontroles mehānisms un organisks mūsu mentalitātes elements. Vecāku padomes skolās strikti kontrolējušas pedagogu darbu, īrnieku komiteja vienmēr labāk par jebkuru namu pārvaldi zinājusi, kurā vietā mājai tek jumts un kurā pagrabā iemitinājušies bezpajumtnieki. Nekāds Valsts ieņēmumu dienests nespēj konkurēt ar ciema padomi jautājumā, no kurienes kaimiņam līdzekļi siltumnīcas celtniecībai un kas īsti tajā tiks audzēts - gurķi vai kaņepes. Kora padome, filatēlistu padome, anonīmo alkoholiķu biedrība - kurš gan skaidrāk apzinās to pārstāvēto grupu vajadzības, intereses un mehānismus to realizēšanai? Kamēr ģimenes budžeta tēriņus ģimenes padomes vietā diktēs premjers un ministri, cietēji būsim mēs visi. Un visu mūsu ģimenes budžetu summa radikāli atšķirsies no Valda Dombrovska zīmētās valsts budžeta vīzijas.

Oponenti varētu argumentēt, ka Latvijas sabiedrībai šāda iniciatīva nav nekas jauns un ka nevalstiskās organizācijas ir vērtējamas kā būtisks sabiedriskās domas indikators un vērā ņemams spēks. Tomēr daļas NVO izveidošana ir iniciēta «no augšas», un tās konsekventi pārstāv un aizstāv šo «augšu» intereses. Šo organizāciju iespējas ietekmēt procesus ir arī gaužām niecīgas. Ja valdība neuzskata par saistošu uzklausīt sociālo partneru ieteikumus un rekomendācijas, tad naivi būtu cerēt, ka tā ir gatava nopietni ieklausīties patiesi neatkarīgu nevalstisko organizāciju viedoklī.

Valdību nevajag lūgt un gaidīt no tās pretimnākšanu. Uz valdību jāizdara spiediens. Risinājums un izeja no krīzes kopumā ir tieši sabiedrības masu iniciatīvā. Ne vispārīgā un abstraktā, bet konkrētu padomju, komiteju, biedrību iniciatīvā. Tām jānāk klajā ar konkrētiem piedāvājumiem, jāprot tos argumentēti pamatot un jāpiespiež valdība iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.

Tieši tā - iesaistīties un atbalstīt, nevis izdarīt mūsu vietā. Valdība jau ir pierādījusi, ka patstāvīgi tā nav spējīga piedāvāt un realizēt nevienu sabiedrības interesēm atbilstošu iniciatīvu. Tādēļ gan pašai iniciatīvai, gan galvenajām aktivitātēm to realizēšanā jānāk no sabiedrības.

Pirms gandrīz diviem gadiem ar līdzīgu ideju - par Latvijas forumu kā procesu, kas iesaista kā atsevišķus cilvēkus, tā organizācijas ar mērķi attīstīt lokālu sadarbību konkrētu pašpalīdzības iniciatīvu īstenošanā, nāca klajā sociālantropologs un Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs profesors Roberts Ķīlis. Diemžēl iniciatīva tā arī nav pāraugusi masu kustībā, tādēļ premjers un ministri savā rīcībā un lēmumos vairāk ieklausās starptautisko aizdevēju, nevis sabiedrības viedoklī un interesēs. Tam ir vienkāršs izskaidrojums - starptautiskie aizdevēji uz valdību izdara spiedienu, bet sabiedrība pacietīgi gaida, kad no Ministru kabineta dzīlēm parādīsies piena upes ķīseļa krastos un Valdis Dombrovskis lielām karotēm sāks dalīt debesu mannu.

Negaidiet. Brīnumu nebūs. Tādēļ vienīgais pareizais lēmums un risinājums būtu vistuvākajā laikā sasaukt padomes (kora, ciema, kāpņutelpas un visu citu iespējamo) sēdi un pasludināt Latvijā «padomju varu». Vispirms pasludināt, bet pēc tam konsekventi realizēt.