Sabiedrības eiforija pēc Prezidenta 28.maija rīkojuma Nr.2 „Par Saeimas atlaišanas ierosināšanu” ir jūtami noplakusi. Latvijai ir likumīgi ievēlēts jauns Valsts prezidents, kurš drīzumā Saeimā svinīgi solīs strādāt Latvijas tautas labā. Savukārt līdzšinējais prezidents ir rīkojies nevalstiski un savtīgi – izmantojot likumdošanas robus konstitūcijā, reāli neriskējot zaudēt savu amatu, ierosinājis atlaist nesen ievēlētu parlamentu. Argumenti par labu Saeimas atlaišanas rosināšanai ir vāji un populistiski. Būtiskāko pamatojumu prezidents savā runā „kautrīgi piemirsa” – viņam trūka balsu atkārtotai ievēlēšanai amatā. Tas bija vienīgais patiesais arguments!

Vēlos norobežoties no parlamenta darbības vērtēšanas, jo tas nav šī raksta uzdevums. Jautājums ir par Valsts prezidenta nelikumīgo un bezatbildīgo rīcību. Atbilstoši Satversmes 50.pantam, ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotajām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēlē jaunu Valsts prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.

Socioloģiskās aptaujas viennozīmīgi norāda, ka pilsoņu lielākā daļa vēlas atlaist 10.Saeimu 23.jūlijā paredzētajā referendumā. Tomēr šajā tautas nobalsošanā teorētiski arī pastāv iespēja, ka Saeima savu darbu turpinās, ja vairākums nobalsos „pret” parlamenta atlaišanu. Ir zināms, ka esošais prezidents savu amatu pilda līdz 7.jūlijam, kad viņu nomainīs jaunievēlētais Prezidents A.Bērziņš. Savukārt tautas nobalsošana ir paredzēta divas nedēļas pēc esošā prezidenta pilnvaru termiņa – 23.jūlijā. Tādējādi negatīva referenduma gadījumā nebūtu praktiski iespējams īstenot Satversmē noteikto: atlaist esošo prezidentu.

Konstitūcijā noteikts, ka prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Izņēmuma kārtā Saeimas atlaišanas rosināšana faktiski ir viens no nedaudzajiem prezidenta politiskās atbildības izpausmes veidiem, jo viņš riskē ar savu amatu. Nožēlojami, ka prezidents ir manīgi izvairījies pat no šīs retās izņēmuma atbildības.

Prezidenta pēdējo publisko nedēļu aktivitāšu kontekstā jāsecina, ka politiskās atbildības trūkuma dēļ viņš ir izvēlējies iesaistīties manipulācijās ar sabiedrisko apziņu. Propagandēt nesvarīgus lozungus un „bruģēt” sev popularitāti ar populistiskiem saukļiem nav ne prezidenta, ne pilsoņa cienīga rīcība. Arī prezidentam ir jāmāk zaudēt vēlēšanās, ar godu zaudēt. Diemžēl šādas spējas nepiemita aizejošajam visaugstākā amata nesējam.

Skandinot tiesiskuma un godīguma saukļus, valsts vadītājs savu pilnvaru laikā ir rīkojies pretlikumīgi un negodīgi. Ja šādā stilā ir plānota jaunā politiskā kustība, kura sola izvest tautu laimē un labklājībā, tad nešaubos, ka samērā ātri sabiedrība piedzīvos kārtējo vilšanos un bezcerīgumu. „Viens likums – viena taisnība visiem!” šķiet tā arī paliks tikai kā tāds tukšs lozungs bez atbilstoša saturiskā izpildījuma. Lai gan vēl pastāv iespēja, ka negodīgais un savtīgais rīkojums Nr.2 cietīs sakāvi tiesas priekšā.

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļi informēja sabiedrību par negaidītu viena iedzīvotāja pilsonisku aktivitāti. Pilsonis V.Burģis Administratīvajā rajona tiesā bija iesniedzis pieteikumu, apstrīdot Centrālās vēlēšanu komisijas izsludināto referendumu par 10.Saeimas atlaišanu. Ņemot vērā, ka nav pat teorētiski iespējams pilnīgi īstenot Latvijas Republikas Satversmē noteikto kārtību par Valsts prezidenta vai Saeimas atlaišanu, tiesai ir likumīgs pamats pilnā apmērā apmierināt minētā pilsoņa pieteikumu, kas atceltu izsludināto referendumu.