Aisberga neredzamā daļa ir daudzas fundamentālas it kā savstarpēji nesaistītas problēmas - kvalificēta darbaspēka trūkums un zema produktivitāte, no vienas puses, un bezdarbs, īpaši jauniešu bezdarbs un jauniešu aizbraukšana no valsts, no otras puses. Jautājums ir par to, vai eksistē plāniņš, kā šīs problēmas risināt, un vai ir apzinātas sekas, ja tās nerisinās.

Visa veida statistika uzrāda, ka iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte, darba ražīgums, kā arī nodarbinātības un bezdarba rādītāji ir tieši atkarīgi no iedzīvotāju iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmeņa. Visvairāk ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju un darba meklētāju ir ar pamatizglītību vai zemāku par to. Salīdzinoši maz ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju attiecībā pret ekonomiski aktīvajiem ir ar augstāko izglītību, kā arī ar profesionālo izglītību. Iedzīvotāji ar vispārējo vidējo izglītību ir proporcionāli līdzīgā skaitā visās ekonomiskās aktivitātes grupās. Proporcionāli visvairāk reģistrēto bezdarbnieku vecuma grupā 20-30 gadu ir ar vispārējo vidējo un pamata izglītību.

Izglītības sistēma ražo cilvēkresursus, un no to kvalitātes ir (un būs!) atkarīgs, kā attīstīsies mūsu ekonomika, kāds būs iedzīvotāju labklājības līmenis, būs darbs vai nebūs tā, jaunieši paliks vai nepaliks Latvijā, galu galā, vai būs, kas pelnīs mums pensijas.

It kā pašsaprotami ir tas, ka speciālisti ar augstāku kvalifikāciju saņem augstāku atalgojumu un to pienesums iekšzemes kopproduktam ir lielāks, nodokļu maksājumi lielāki, savukārt mazkvalificētam darbaspēkam mazāki, bet bezdarbniekiem ir jāmaksā pabalsti.

Normālos apstākļos saražoto preču un sniegto pakalpojumu apjoms var pieaugt tikai divos gadījumos - ir vairāk cilvēku, kas strādā, vai arī paaugstinās strādājošo produktivitāte. Tā kā mēs esam tik, cik mēs esam, tad vienīgā iespēja ir censties strādāt produktīvāk.

ES 2020 prognozē mazkvalificēta darbaspēka īpatsvara samazināšanos līdz 18% un vidējās kvalifikācijas darbaspēka īpatsvara palielināšanos līdz 51% (Latvijā šobrīd 30% un 41%). Taču sākotnējās izglītības sistēma tikai 29% absolventu nodrošina darba tirgus atzītu kvalifikāciju.

Interesanti, no kurienes radīsies šie profesionāļi? Interesanti, kurš domā, ka var darīt augsti kvalificētu darbu, pirms tam nemācoties to darīt? Vai var un kur to var iemācīties? Cik un kādi speciālisti ir nepieciešami Latvijā?

Var jau teikt, ka iegūt profesiju un nodrošināt attiecīgi augstākus (potenciālos) ieņēmumus ir katra personīga interese. Taču viss iepriekš minētais liecina, ka arī valsts kopumā ir ieinteresēta, lai būtu vairāk kvalificēta darbaspēka, kas spēj ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Taču pie mums, vienlaikus ar augstiem bezdarba rādītājiem, jau tagad visas nozares žēlojas par kvalificēta darbaspēka trūkumu. Var jau teikt, ka daudz ko var iemācīties pašmācības ceļā, daudz ko var iemācīties, darot darbu (learning by doing). Taču tas ir galēji neracionāli. No izglītības sistēmas atnākušo jauno darbinieku apmācība uzņēmējiem ir papildu izdevumi, kas vienlaikus nozīmē mazinātu konkurētspēju. Un galu galā - arī speciālistu sagatavošana ir jāveic profesionāli.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju konkurētspēju un veicinātu nodarbinātību, ir nepieciešams palielināt to cilvēku īpatsvaru, kuri jau sākotnējās izglītības posmā iegūst darba tirgum nepieciešamās prasmes un iemaņas. Izglītību ieguvušo struktūrai ir jāatbilst nodarbinātības struktūrai valstī. Tikpat būtiska ir pieaugušo tālākizglītība. Profesionālo skolu bāze jāizmanto ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kvalifikācijas paaugstināšanai, un jāattīsta neformālā veidā iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanas sistēma. Latvija ir pārāk maza, cilvēku ir pārāk maz, lai paralēli uzturētu divas dažādas profesionālās izglītības sistēmas jauniešiem un pieaugušajiem.

Izglītības sistēma ražo cilvēkresursus, taču kvalificēta darbaspēka nodrošināšana nav tikai izglītības sistēmas problēma. Tas ir kopējās valsts politikas, prioritāšu un politiskās gribas jautājums.