Es dzīvoju atbilstoši tam kā es strādāju. No agra rīta līdz vēlam vakaram ar milzīgiem ieguldījumiem un milzīgiem plāniem. Jau sen. Pirms kļuvu par Saeimas deputātu esmu pircis īpašumus, kuros attīstījis uzņēmējdarbību, devis darbu ļoti daudziem cilvēkiem, plānojis attīstību gan tūrisma nozarē, gan jurisprudencē, tostarp tādās nozarēs, attīstībā un kapacitātē kādā Latvijā vispār tikai tagad sāk runāt. Piemēram, mediācijas jomā, kas Latvijā aktuāla tikai tagad, es darbojos jau labu laiku pirms vispār par to sāka runāt. Jau pirms vairākiem gadiem redzēju tajā perspektīvu, darbojos šajā jomā pats un apmācīju arī citus, tostarp arī ieguldīju ļoti daudz darba, sniedzot pakalpojumus manas sievas vadītajam notariāta birojam.

Manas sievas darbs publiski tika augstu novērtēts, un rezultāti bija visiem redzami, turklāt nekad neesam slēpuši, ka sniedzu konsultācijas un pakalpojumus manas sievas vadītajam birojam. Protams, var jautāt - kāpēc aktuāli tas kļuva un par pārkāpumu tika uzskatīts vairākus gadus pēc tam, kad pakalpojumus savas sievas birojā vairs nesniedzu, bet kļuvu par Saeimas deputātu?

Ne man, ne kādam manam uzņēmumam, ne manai sievai, ne bērniem vai vecākiem nav nekādi slēpti īpašumi, „ofšoru” firmas vai tml. Mūsu ģimenes ienākumi bija atbilstoši tam kā mēs strādājām. Un attiecīgi arī kredītus mēs ņēmām un īpašumus pirkām atbilstoši tam kā mēs redzējām perspektīvā attīstību un iespējas. Legāli godīgi un caurskatāmi.

Kad Tieslietu ministrs pieņēma politisku lēmumu atstādināt manu sievu no amata (bez loģiska pamatojuma, bet pēc dažu iegribas), tad izveidojās situācija, ka ilgā un smagā darbā būvētais sagrūst vienā dienā. Pēdējā desmitgadē mēs bijām izturējuši daudzus pārbaudījumus, mēs pelnījām naudu katrs savā nozarē, pirkām īpašumus, investējām attīstībā un pat krīzes periodu izgājām ļoti veiksmīgi, nebūdami parādā nevienai bankai un pedantiski nomaksājām maksājumus, kas rēķināmi nevis simtos, bet tūkstošos. Un vienlaicīgi audzinājām un skolojām četrus talantīgus bērnus.

Un tagad, kad to visu nograuj, mēs nevis zogam, melojam un stāstām, mēs godīgi kreditoriem pasakām, ka mēs nevaram vairs maksāt. Paralēli tam vieniem tiesiskā kārtībā (līdz pat tiesai Eiropā) mēģināsim pierādīt, ka viņu apmelojumi ir netaisni, otriem parādu atlīdzināsim pārdodami visus savus īpašumus. Ja nevarēsim kredītus dzēst, iesim likumdošanā paredzēto ceļu. Kādu? Droši vien tā būs maksātnespēja vai cits tiesisks process.

Mana sieva, „izmesta no amata” (manuprāt, ar politisku lēmumu, ar politikas iesaisti un zināmu kolēģu nekoleģiālām, ārkārtīgi nepatīkamām intrigām, apmelojumiem, apvainojumiem), nonāca situācijā, ka Latvijā nav iespējams atbilstoši savai kvalifikācijai iegūt darbu. Tādēļ viņa jau gada sākumā izvēlējās doties uz ārzemēm un Eiropas Savienības ietvaros meklēt darbu.

Mana sieva pēc ilgām pārdomām ir izvēlējusies neatgriezties Latvijā, bet strādāt un dzīvot Lielbritānijā. Viņa aicināja to darīt visai ģimenei. Tas izveidoja mūsu ģimenē konfliktu, jo esmu pārliecināts, ka katram latvietim jāpaliek dzīvot Latvijā, tāpēc arī es strādāju un turpināju darīt savu darbu Saeimā. Savukārt mana sieva jau gada sākumā aizbrauca prom. Pirms viņa aizbrauca mēs vienojāmies, ka vasarā bērni brauks pie viņas. Kopš bērni ir pie viņas, mēs arī diskutējām ģimenē par to, ko mēs darām tālāk.

Mana veselība ir pasliktinājusies pēc pagājušajā gadā piedzīvotās avārijas un jau vairāk kā gadu nevaru atrast līdzekļus, lai to stabilizētu. Tas ir iemesls, kas liedz man pilnvērtīgi strādāt un arī diktēt noteikumus savā ģimenē, kurai es nevaru būt stabils pamats. Tāpēc arī pēc diskusijām es esmu piekritis, ka bērni dzīvo kopā ar savu mammu. Arī es izskatu iespēju (ja nevarēšu pierunāt savu sievu atgriezties Latvijā) neatgriezties Latvijā un dzīvot kopā ar ģimeni, lai kur tas būtu.

Šāds ir situācijas skaidrojums. Man nav nepieciešams kādam kaut ko iestāstīt, melot vai izlikties. Procedūra, kas attiecās uz apvainojumiem, tiesas procesiem un visu pārējo, kas ir paredzēts, kas notiek, kas būs un vēl sazin ko „safabricēs”, es esmu gatavs pieņemt. Un ceru, ka Latvijas tiesa ir vai vismaz kādreiz būs taisnīga. Ja nē, tad iesim līdz Eiropas līmeņa tiesām un ceram, ka taisnību atradīsim ārpus Latvijas robežām. Un visbeidzot – es ticu Dievam un zinu, ka katrs saņems to ko ir pelnījis.

Diemžēl koncentrētāk, visu augšminēto nevaru pateikt. Ceru, ka kaut vienam izlasītais patiesi interesē un detaļas netiks publicētas atrauti no konteksta. Diemžēl ir nācies piedzīvot, ka manis teikto izkropļo un manai ģimenei tiek ļoti nodarīts pāri, bet to es vairs nevaru atļauties. Ja bērnu dārzā vai skolā sāk ciest bērni, vecākiem jārīkojas atbilstoši, lai viņus pasargātu. Šobrīd mēs to arī darām.

Vēl tikai vēlos piebilsts, ka Latvija izvēloties Eiropas Savienību ir izvēlējusies zināmā mērā paplašināt savas robežas, un es nekādus pārmetumus par manas ģimenes dzīves vietas izvēli nepieņemu. Katrs dzīvo tur, kur viņš ir un kā viņš var.

Tāpēc lieku komentāru nebūs. Viss ir pateikts.

Ja kāds vēlas kaut ko pieklājīgi pajautāt, lūdzu rakstīt uz ingmars.caklais@gmail.com. Tiklīdz būs iespējams, atbildēšu.

Paldies par izpratni! Veselību un veiksmi ikvienam!