Tuvākajā laikā 27 žurnālisti no 27 valstīm pētīs pašmāju likumus un kopīgā diskusijā analizēs, kāda īsti šī aina izskatās, mēģinās vilkt paralēles, meklēt kopīgo un līdzīgo un protams konstatēt, kā visā šajā stāstā ierakstās Ungārijas valdības argumenti. Briselē šādu kolektīvu akciju veikt ir viegli, jo te ik dienu sastopas žurnālisti no puspasaules. Jau tagad paredzamas brīnumainas lietas. Nebūšu pārsteigta, ja gandrīz 200 lappušu biezais ungāru likums izrādīsies vispamatīgākais mediju akts visā Eiropā, ar ko var nosist ne vien pārlieku asu mediju, bet arī vērsi, un, ka lielākajai daļai no tajā iekļautajiem punktiem patiesībā ir visai maz sakara ar preses darbu.

Interesanti būtu redzēt arī Itālijas mediju normas, kas acīmredzami nespēj ierobežot faktu, ka virkne ietekmīgu telekanālu un avīžu var piederēt valdības galvai, šajā gadījumā premjeram Silvio Berluskoni, kā arī Francijas likumu, kas, piemēram, atļauj valsts prezidentam iecelt nacionālās televīzijas vadību un neaizsargā pat ekrāna zvaigznes no atlaišanas, ja tās uzdrīkstējušās pārlieku kritizēt Elizejas lauku karali.

No sarunām ar kolēģiem noprotu, ka visās valstīs ir kāda padome, kāda organizācija, kas uzrauga mediju darbu, vai nav kādi klaji ētikas pārkāpumi, vai reklāma nepārsniedz noteiktos limitus un tādā garā, taču ungāri, izveidojot uzrauginstitūciju, kuras rokās ir uzlikt kosmiskus, līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu latu lielus naudas sodus par ne tādu saturu, maigi sakot, ir pārspīlējuši. Mēdijs ar mazāku jaudu un budžetu, ja vien tiesa šādu sodu piespriež, ir pagalam uz vietas.

Turklāt Orbana valdība nav aizdomājusies, ka šis likums darbosies arī pēc tam, kad nāks nākamā. Ja tas atļauj vienai, Parlamenta vadošajai partijai iecelt sev izdevīgu mediju uzrauginstitūciju, tad tas var patiešām kļūt par bīstamu ieroci arī citu politiķu rokās.

Protams, ir arī tiesa, ka Ungārijā pēdējā laikā ir sazēlis neveselīgs radikālisms, kas izpaužas daudzos naidu kurinošos interneta portālos, taču ar šo sērgu būtu jācīnās gudrāk, neliekot zem viena sitiena visus pārējos medijus.

Mazliet pārsteidzoši un skumīgi tagad ir noraudzīties, kā stiprā, lepnā, daudz pieredzējusi Ungārija spiesta taisnoties, ka joprojām ir demokrātiska valsts un ir cienīga savas brīvvalsts vēsturē pirmo reizi sēsties Eiropas Savienības prezidentūras krēslā. „Kā var tik muļķīgi iešaut kājā jau pirmajā dienā?” sodās mani ungāru kolēģi, kuri to profesionāli un cilvēcīgi pārdzīvo.

Taču es sagaidu, ka šīs putra, ko savārījusi Ungārijas valdība, galu galā izrādīsies svētīga, un, saliekot kopā visus 27 valstu mediju likumus, mēs atradīsim vienu otru vēl lielāku grēkāzi, kas slēpdamies aiz vecās demokrātijas vārda, pamazām piegriež pašmāju preses brīvības ventili.