2006. gadā, pašā «trekno gadu» augstākajā punktā, reklāmas nozares gadskārtējā konference atstāja skumju iespaidu. Tolaik reklāmnieki runāja par savām nepatikšanām, kuras jau tolaik bija visai nospiedošā pārākumā pār nozarē jūtamajiem pozitīvajiem aspektiem. Klienti, kļuvuši gudri, mainīja aģentūras kā uzvalkus — gadu palietoja, pēc tam meklēja citu: ne tāpēc, ka vecie neder vai būtu nolietoti, bet vienkārši vajag jaunu. Vai iknedēļas darbu uzsāka kāda jauna aģentūra, kas bija veidojusies, diviem bijušajiem darbiniekiem nopērkot vienu vecu makintošu un nosaucoties par «pilna servisa reklāmas un dizaina aģentūru», lai pēc tam dempingojot nosistu cenas arī visiem pārējiem. Dabiski, dempingošana un zemie ieņēmumi nozīmēja zemas algas darbiniekiem, nespēju ieguldīt viņu izglītošanā un biznesa attīstībā kā tādā, kas noveda pie zemām algām, kas atkal noveda pie tā, ka divi bijušie darbinieki nopērk vienu vecu makintošu un nosaucas par «pilna servisa reklāmas un dizaina aģentūru», lai pēc tam… utt.

Vēl arī Konkurences padome togad bija izkratījusi 17 aģentūras, konfiscējusi failus un cietos diskus, lai pēc tam uzliktu sodu par nelegāla karteļa veidošanu — uzraugi nozares pārstāvju vidū veiktā anonīmā aptaujā bija saskatījusi aizliegtu vienošanos par cenām… Tāpēc nozarē bija vērojama absolūta demotivācija gan īpašnieku un vadītāju, gan darbinieku vidū. No tiem laikiem prātā stāv tikai trīs aģentūras, ar kurām tā nenotika: DDB, Stendzenieks un Alberts. OK, drusku arī McCann Ericksson. Šīm aģentūrām bija kopīga tāda iezīme, ka tām bija nedaudz atšķirīgi darbības virzieni un paņēmieni, kā arī iekšienē valdošais daudz pozitīvākais mikroklimats. Bet industrijas konference togad pārsteidza ar savu drūmo pesimismu un secinājumu, kuru (ja pareizi atceros) izteica Blaka: «Vairs nav tā kā deviņdesmitajos, kad katra diena solīja jaunu pieredzi un radošu izaicinājumu, kad visi ar prieku gāja uz darbu. Tagad ir tieši pretēji.»

Patlaban šis lūzuma brīdis ir pienācis PR nozarei. Vairs nav tā, ka PR-isti katru jaunu dienu sagaidītu ar nepacietību: «Darbs — tas taču ir tik aizraujoši!» Ieņēmumi krītas, konkurence pieaug. Turklāt sabiedriskās attiecības nav spējušas ieņemt to lomu, kādu varēja — šodien PR-ists lielākoties ir nevis stratēģiskās menedžmenta funkcijas veicējs, bet gan tikai preses sekretārs, kurš nekad nenosaka ne stratēģiskos, ne operatīvos mērķus, ne to sasniegšanai izvēlētos līdzekļus, ne notikumu dienaskārtību vai kaut vai mērķu sasniegšanai nepieciešamos ietvarus. (Es diemžēl nezinu citus, mazāk izplūdušus terminus, ar kuriem to aprakstīt.)

Attīstot tālreidzīgi izveidoto «ekspertu — brīnumdaru» tēlu, kāds tas bija deviņdesmito — divtūkstošo gadu mijā, PR speciālists varēja kļūt par stratēģisko līderi daudzos procesos. Vai kāds ir kļuvis? To var redzēt pēc šādiem rezultātiem: kopš neatkarības atgūšanas par miljonāriem ir kļuvuši inženieri (piemēri: SAF Tehnika un ostu uzņēmumi) un celtnieki; tranzītnieki; finansisti (Rietumu Bankas un citu akcionāri, pat tādi kā Rungainis & Lielcepure), šādi tādi advokāti; daži profesionāli sportisti; lielie lauksaimnieki un kocinieki; arī mediju biznesa pārstāvji ir miljonāri (vairāki kādreizējie Dienas dibinātāji, Ēķis, Zigmars Liepiņš, Santa Anča u.c.), taču PR bizness Latvijā nav devis nevienu miljonāru! Varbūt tas mums vēl priekšā? Es ļoti ceru, ka tā, bet tuvākajos piecos gados grūti to prognozēt.

Mans secinājums ir: PR kā profesija mūsu valstī ir palaidusi garām iespēju kļūt par neaizstājamu profesiju, no kuras ir atkarīgas stratēģijas kā privātajā, tā publiskajā sektorā. Vai bez dzelzceļniekiem mēs varam iztikt? Diez vai. Bez policista un ugunsdzēsēja? Mēģināt jau var, bet nekas labs neiznāks. Bez inženieriem? Nekādīgi. Bez politiķiem? Tas būtu pat labāk! Bet vai PR speciālists mums ir vajadzīgs? Tikai ļoti retajam uzņēmumam ir tā, ka bez PR viņš nespēj izdzīvot. PR funkcijas kā bija pirms 10 gadiem, tā arī šodien ir — taisīt bukletus, rakstīt relīzes, sarīkot kādu preseni, palīdzēt nomierināt kolektīvu, ja tas ņerkst, monitorēt konkurentu aktivitātes un tā tālāk, bet tas arī viss.

Tā sabiedriskās attiecības arvien ir un paliek rīkojumu izpildītājas, bet nekad nepiedalās to sastādīšanā vai apstiprināšanā. PR varēja būt stratēģiskā menedžmenta funkcija, bet šobrīd bieži vien tiek vērtēta pat tikai pakāpi zemāk nekā advokātu pakalpojumi. Un arī advokāts, kā zināms, nekas nav — viņam ir funkcija izskaidrot vienu vai otru likuma aspektu, palīdzēt sastādīt tādus vai citādus papīrus, pārstāvēt tiesā vai sarunās, un tas arī viss. Vai PR krīzes apstākļos spēs pārveidoties, paplašināt savas funkcijas un paaugstināt atbildības līmeni? Ja godīgi, es tam neredzu pamatu. PR nozarē nav neviens stiprs līderis, kas varētu savā biznesā parādīt priekšzīmi, ko varētu izmantot arī visi pārējie pēc tam. PR nozarē arī tikpat kā nestrādā cilvēki vecumā no 30 līdz 45, kuriem būtu iespējas uzņemties šo funkciju — līdzīgi kā savulaik spīdēja Liepnieks, kurš savu šmucīgo iepriekšējo gadu rebju dēļ (piemēram, SIA «Lieta N») šobrīd nogājis maliņā, bet jauni līderi nerodas.

Problēma ir arī tāda, ka PR nozarē pēc un pirms studijām ienāca tādi jaunieši, kuri bija tādi — nekādi. Viņi (un it sevišķi viņas) neprata izvēlēties, ar kādu biznesu saistīt nākotni, tāpēc viņus bija pievilinājusi PR nozares labā pašreklāma, nevis pārliecība, ka viņi tiešām vēlas dzīvē nodarboties ar PR. Reiz diskusijā ar kādu advokātu izšķīlās slēdziens, ka tikai retajam PR speciālistam un juristam ir kaut kas, ko varētu saukt par personības iezīmēm. Lielākajai daļai šo profesiju pārstāvju savas personīgās intereses nav vispār, jo to iztrūkumu pilnībā aizvieto viņu klientu intereses, kuras ikdienā jāpārstāv gan advokātam, gan preses sekretāram. Viņiem nav savas domas un uzskati, jo pēc tiem nerodas nekāda vajadzība — to vietā taču ir klientu viedokļi. Darbs, ceļojumi, ģimene, patusēt — tās arī ir visas vidusmēra juristu un PR-istu intereses, taču personībai ar to ir par maz. Un, ja tev nekas iekšā nav, tad tu nevari uzņemties vadošo lomu un kļūt par līderi ne kolektīvā, ne mazākā vai lielākā sabiedrības lokā. Ja visas tavas ārpusdarba intereses ir — aizbraukt uz Spāniju (un iztērēt tur savu naudu), iztusēties tepat Rīgā, patenkot kafejnīcā ar kolēģiem un pasūkstīties, ka «šodien jau nauda turas vairs vienīgi pilsētā pie jūras», tad tad tev nav nekāda cita veida pieredze, no kurienes paņemt jebkādas blakuszināšanas jaunu ideju ģenerēšanai krīzes pārvarēšanas un savas ietekmes vairošanas nolūkos. Pamatā tieši nozares cilvēkresursu viendabīgi viduvējā līmeņa dēļ es diezgan skeptiski raudzītos uz to, ka PR nozare varētu nesāpīgi pārvarēt briestošo iekšējo krīzi vai palīdzēt saviem klientiem un sabiedrībai pārvarēt esošo ekonomisko krīzi.