Imants Liepiņš
pētnieciskais žurnālists
«Patiesības Ministrijai» gals klāt? Vismaz mediju analīzes lauciņā?
Pievienots 2011 gada 26. aprīlī | 0 komentāri
Drukāt
Nevar neredzēt, ka pāris nopietnas saķeršanās gadījušās «Dienas Mediju» galvenajam redaktoram Guntim Bojāram ar RSU pasniedzēju Andu Rožkalni. Pagājušonedēļ Bojārs ar pamatīgu, spēcīgu komentāru, smīnot par Rožukalnes «sarakstiņiem», atbildēja Rožukalnes rakstītajam portālā politika.lv. Pirms kāda pusgada Rožukalne ar Bojāru publiski saķērās pirmoreiz — aizsākās diskusija publiskajā vidē par žurnālistikas studiju kvalitāti: cik gatavi darbam medijos ir tie, kas beiguši tik populārās komunikācijas bakalauru studiju programmas? 

Acīmredzot mēs varam gaidīt, ka diskusijas par mediju (ne?)būšanām turpmāk parādīsies publiskajā vidē ik pa laikam. Būtu grūti noliegt, ka iepriekšējos padsmit gadus mediju darba analīzē un izvērtējumā no kaut cik profesionālām pozīcijām (tas ir, mazliet vairāk nekā «patīk — nepatīk», «lasīju — nelasīju», «sapratu — nesapratu» līmenis) būtībā ir dominējusi viena skola — tā, kam pēdējā laikā ir pielipis apzīmējums «sorosīti». (Diemžēl cits apzīmējums viņiem nav iegājies, jo «liberālie tirgus fundamentālisti» acīmredzot ir par garu, un tam tāpat būtu mazs sakars ar šīs personu grupas darbību medijos un filtrēšanos iekšā tiesu varā.) 

Gunta Bojāra un citu mediju profesionāļu uzsāktās diskusijas (kaut gan tie, kas pazīst publisko cīņu tautas priekšā, drīzāk teiks nevis «diskusija», bet gan — «pieņemtā kauja») parāda vienu būtisku iezīmi: veidojas jauna profesionāļu skola, jauna speciālistu grupa, kas no praktiķu, nozarē strādājošo darbinieku pozīcijas gatavi pētīt un pārdefinēt mediju nozīmi sabiedrībā. Viņi ir gatavi sev izvirzīt jaunus uzdevumus un iet līdzi izmaiņām sabiedrībā un ekonomikā, kas neizbēgami maina arī mediju lomu un uzdevumus, paplašinot mediju funkcijas un ierādot tiem daudz būtiskāku lomu, nekā tā ir pašlaik esošajā politekonomiskajā sistēmā. 

Jebkuras norietošas ideoloģijas pazīme ir — tā mazpamazām kļūst smieklīga. Tā bija ar PSRS konvulsīvajiem «pučistu» (Janajevs & Co) mēģinājumiem apturēt revolūciju, tādi tagad ir pulkveža Kadāfi izteikumi, kuri pat Aukstā kara gados liecinātu par nespēju izdomāt kaut ko jaunu. Mūsu politikā redzami daudzi piemēri: Kristovska līdz smieklīgumam pompozā ķēmošanās, paštaisnās «ekspertītes par jebko» Čigānes slepenā lupatu epopeja, Dombrovska un Vilka klanīšanās Valūtas Fondam…

Ēlertes laika «Dienu» daudzi žurnālisti smīnēdami saukāja par «Mūkusalas Patiesības Ministriju». Pazaudējot savu galveno ruporu un nespējot atgūt ietekmi medijos, liberālo tirgus fundamentālistu grupējums pamazām sāk kļūt smieklīgs. Un no turienes līdz nonākšanai vēstures mēslainē arī nav tālu. 

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Ekonomikas žurnālists, arīdzan bieži ziņo no ...
Vairāk
Reklāma