Imants Liepiņš
pētnieciskais žurnālists
Dienaskārtībā: 1) — Revolūcija
Pievienots 2011 gada 1. martā | 6 komentāri
Drukāt
Mums kā mazai nācijai bieži nākas sastapt ārzemniekus, sadarboties ar viņiem un iepazīt jaunas kultūras. Tas vienmēr ir interesanti, jo liek mums ieraudzīt sevi «no malas».

Atceros: savureiz, sēžot pie lidostas Libērijā, gaidot lidmašīnu un atvadoties no jauniegūtiem draugiem, caur telefonu iegāju LETĀ — bet tur: «Atkāpjas Godmaņa valdība»! Kad pateicu āfrikāņiem, ka valdība manā zemē kritusi, viņi mani apbēra ar jautājumiem: vai armija pārņēmusi varu? Vai valdības maiņa nozīmē nemierus? Vardarbību? Kas notiks ar tevi pašu? Skaidroju, ka pie mums valdības mainās jau nu pārāk bieži, un tas ir pilnībā demokrātisks process: partijas sastāda jaunu koalīciju, prezidents nominē premjeru, Saeima apstiprina, un jaunajā valdībā diemžēl bieži vien ir tie paši vecie ministri. Sabiedrība pie šiem procesiem jau ir pieradusi. 

Valsts struktūra atmirst 

Taču šī gada sākumā sabiedrības noskaņojumā ir iezīmējies zināms lūzums uz niknuma un agresijas pusi. Pazūd internetā humoristiskie komentāri — plusi tiek likti naidīgajiem un agresīvajiem. Naids vispār ir viena no izplatītākajām komunikācijas formām Latvijā. Dombrovskis melo tā, ka pat ausis vairs nekustas. Viedokļa līderi sadarbojas, lai iesētu tautā apziņu par vai nu pensionēšanos 70 gadu vecumā, vai pensiju samazināšanu. Tikmēr vienkāršā tauta saukā par malačiem tos, kas uzdrošinās stāties pretī banku patvaļai. 

Arī vispārējais virziens kļūst arvien interesantāks: ņemot vērā latviešu tradīcijas, valsts iekārta netiek gāzta — tā tiek lēnām apieta. Algu saņem uz rokas, pirkumus veic arī tāpat — no rokas, cik vien iespējams, lielus pirkumus izdara ārzemēs, reizēm pat izmanto norēķinus eiro valūtā (paralēli latiem). Firmas nepaļaujas uz policiju — algo pašas savus apsargus. Parādus piedzen caur specializētām firmām, strīdu izšķiršanu nozīmē privātajās šķīrējtiesās, bet «uzmestie» griežas pie preses (nevis pie valsts struktūrām) utt. Latvijā cilvēks var nodzīvot mēnešus, vispār nesaskaroties ne ar kādām valsts vai pašvaldības izpausmēm — «kolektīvais līgums» vienkārši atmirst, jo valsts nespēj un negrib veikt nekādas savas funkcijas. Ja nu vienīgi arī viņš nonāk pa ķērienam «vilkačiem ar uzplečiem». 

Maksa Vēbera klasiskā definīcija ir tāda, ka valstij pieder monopols pielietot vardarbību. Latvijā jau daudzus gadus redzam, ka privāta/korporatīva vardarbība netiek apturēta: policija spēj reaģēt uz izsistiem logiem, nozagtiem auto spoguļiem utt., bet nespēj neko padarīt, kad teju pusgadu vienu no lielākajiem ostas uzņēmumiem valstī — Ventbunkeru — ieņēmušas bruņotas apsargu bandas, kas savā starpā viens otram rīda virsū suņus un okupē teritoriju! Rīgā pagāja 2 gadi, kamēr īpašnieks izdzina no mājas Lāčplēša ielā 7 vīreļus, kas sevi dēvēja par «apsaimniekotājiem» un izspieda īres maksu no iedzīvotājiem. Ar «apsargu kariem» tika risināti arī Rīgas Projektēšanas Sabiedrības akcionāru kašķi, kamēr policija noskatījās. Ventspils policijā palikusi tikai trešdaļa darbinieku — kārtību pilsētā nodrošina municipāļi, nevis Vilemsona vīri. Iedomāsimies: ja, piemēram, Liepājas rajons pasludinātu neatkarību vai nepakļaušanos SVF režīmam Rīgā — nu kas viņus apturētu? 

«Revolūcija pārmetīsies uz Eiropu» 

Komentētāji un analītiķi, runājot par pie Āfrikas un arābu valstu revolūciju cēloņiem, ar laiku nonāk pie krīžu sociāli ekonomiskajiem cēloņiem. Lūk, kas sakāms Paideram: «Ēģiptes varas krīzei ir objektīvi cēloņi. Puse no valsts 80 miljoniem iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem. Katru gadu Ēģiptei ir jārada gandrīz vai viens miljons jaunu darba vietu. Tik daudz vīriešu katru gadu papildina darba tirgu. Katru gadu! Ar karu gadu slodze uz izglītības un veselības aizsardzības sistēmām un dzīvojamo fondu palielinās par vairāk nekā 1,8 miljoniem iedzīvotāju. Cilvēku skaita un resursu pietiekamība nonāks radikālā konfliktā neatkarīgi no pārvaldes formas. Bezdarba un resursu problēmai ir maz sakara ar pārvaldes formu. Jaunajai valdībai, pat ja tā būs demokrātiskāka, problēmu būs vēl vairāk.» 

Par Tunisijas stāvokli: «Kamēr Latvijā viss bruka, tikmēr Tunisijas IKP 2009. un 2010. gadā auga par 3–4 %. […] Tikai formālie ekonomikas rādītāji neatsedz galveno Tunisijas problēmu. Tā ir demogrāfija. Puse valsts iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem. Katru gadu Tunisijā ir jārada 60 000 jaunas darba vietas. Ar katru gadu slodze uz izglītības un veselības aizsardzības sistēmām un dzīvojamo fondu palielinās par vairāk nekā 100 000 iedzīvotājiem. Savukārt Tunisijas valsts budžeta iespējas ir līdzīgas Latvijas iespējām – aptuveni 5 miljardi latu ienākumu 2010. gadā.» 

Lūk, vēl viens viedoklis no starptautiska eksperta, kurš lielā mērā summē daudzus citus viedokļus: «Džeralds Čelente prognozē, ka pašreizējais protestu vilnis neaprobežosies ar arābu pasauli vien un tam sekos nemieri arī citās pasaules daļās, ieskaitot Eiropu. 

Čelente bija viens no nedaudzajiem, kurš prognozēja globālās ekonomiskās krīzes patiesos apmērus. Savukārt pērn viņš prognozēja, ka 2011. gadā notiks visu pasauli aptverošas sacelšanās. 

Čelente norādīja, ka protesti Lībijā un Ēģiptē nebija politiski motivētas revolūcijas. «Jauniešiem nebija ne naudas, ne nākotnes. No otras puses, ja viņi joprojām dzīvotu diktatūras apstākļos, būtu pārtikuši un pelnītu daudz naudas, neviens neprotestētu. […] Eiropā ir izaugušas paaudzes, kuras nekad nav dzīvojušas rožainajos "ekonomiskā brīnuma" laikos. Viņi saņēma augstāko izglītību, kurai pēc tam, izrādās, nav nekādas vērtības, saņēma slikti apmaksātu darbu vai vispār palika bez tā», izteicās pētnieks. 

Kā norādīja Čelente, problēmu rada tas, ka ekonomiskā krīze vēl nav beigusies. Gluži pretēji, tiek izpirkti tikai banku parādi un dzīve kļūs ievērojami grūtāka. Viņš prognozē lielāku bezdarbu, lielākus nodokļus un mazāku valsts atbalstu, kas ir lieliska barotne nemieriem. «Ja nauda vairs neplūdīs pie cilvēkiem, drīz plūdīs asinis uz ielām,» uzskata pētnieks, kurš pats uzaudzis Bronksā.

Kas notiek Latvijā? 

Kas notiek ar Latvijas ekonomiku, mums katram redzams pašam. Valūtas Fonds ar savām darbībām pastiprina jau tā graujošo krīzes iespaidu — tieši tāpat kā tas ir darījis visu pārējo valstu gadījumos, kur tas ir ielīdis. Strukturālo reformu vietā (kas būtu: lieko birokrātijas slāņu likvidēšana, naudas novirzīšana no tērēšanas uz ieguldīšanu infrastruktūrā un izglītībā) mēs saņemam tieši pretējo: nebeidzamu nodokļu un tarifu palielināšanu! Vislielākās algas saņem tieši tie valsts aparāta darbinieki, kas strādā vissliktāk — un galvgalī šeit ir tieši Latvijas Banka un Finansu ministrija! Nākamgad it visam valsts budžetā līdzekļi ir samazināti — tie pieaug tikai vienā pozīcijā: birokrātu algām! 

Kāds policists man reiz sodījās: «Mūsu profesionālie armijnieki, kas neko nedara — tikai skraida pa mežiem un uztur savu sportisko formu, saņem divreiz lielākas algas nekā policisti, kas dara reālu darbu, apkarojot noziedzību!» No valstiskā un sabiedriskā viedokļa vissvarīgākajās nozarēs (medicīna un izglītība) algas ir viszemākās! Tajā pašā laikā visādi mākoņstūmēji ministriju preses sekretariātos saņem labas algas par to, ka «pārdod» tautai savu priekšnieku slimās idejas par konsolidāciju. 

Interesanti, ka Latvijā vēl nekad neviens pašvaldības vadītājs nav ielikts cietumā par stulbumu, nekompetenci un neprasmi saimniekot, lai arī tādu mums ir, cik uziet. Tajā pašā laikā valsts budžets tērē 8500 latus nedēļā, lai gadiem ilgstošā tiesvedībā apkarotu mūslaiku izcilāko un sekmīgāko pilsētas mēru… 

Atšķirībā no arābu valstīm, mūsu problēma nav iedzīvotāju skaita pieaugums, bet gan samazināšanās. Tomēr ekonomiskās sekas ir līdzīgas — gan arābu valstu, gan Latvijas gadījumā arvien mazāks strādājošo skaits dabū uzturēt arvien lielāku nestrādājošo skaitu (pie mums — pensionāri, Tuvajos Austrumos — jaunieši-bezdarbnieki). Tikai tādi «speciālisti» kā Kristovskis, Slakteris vai Vilks spēj cerēt, ka šāda politika spēj novest pie vēlamā rezultāta… 

Iekšējā revolūcija 

Agresijas pieaugums publiskajā interneta vidē ir pirmā stadija tam procesam, kam cilvēki iziet cauri psiholoģisku pārmaiņu gaitā. Piemēram, kad esam spiesti samierināties ar kādu ļoti smagu zaudējumu, tad pirmajā mirklī ir neticība, pēc tam — niknums un zaudējuma sāpes, vēlāk tās norimst, dodot vietu skumjām, kam seko samierināšanās un dzīvesprieka atgūšana. Latvijas sabiedrība divarpus krīzes gadu laikā ir labi apzinājusies un sapratusi, ka krīze mūs ir situsi vissmagāk no ES valstīm, un tagad ir pienākusi kārta niknuma un naida fāzei. 

Izejot cauri agresijas etapam, mēs nonāksim pie secinājumu izdarīšanas. Par laimi, šoreiz ir runa par veselu valsti — diviem miljoniem galvu! Ignorējot valdības burkšķēšanu un SVF/banku sektora lobija PR viltībiņas, mēs nonāksim pie saviem secinājumiem, kas izdarīti ar savām personīgajām galvām (iespējams — pirmo reizi teju 20 gadu laikā). 

Līdz ar šī procesa norisi parādīsies daži cilvēki, kas būs gatavi uzņemties līdera lomu — viņi sevī vienkārši izies pirmie to procesu, kas ar pārējiem sabiedrības locekļiem notiks nedaudz vēlāk. Pie sevis varam to nosaukt par «iekšējo revolūciju»: tā ļaus pavisam parastiem sabiedrības locekļiem, kas līdz tam ne ar ko dzīvē nav izcēlušies, paveikt vajadzīgo. Vislabākais piemērs — Neo… 

Personīgi mani ļoti interesē, kā varas maiņu un pāriešanu no pašreizējām rokām jaunajās atspoguļos mūsu nedaudzie masu mediji. Ēģiptieši pierādīja, ka revolūcijas saorganizēšanai tradicionālie masu mediji nemaz vairs nav vajadzīgi — cilvēki mobilizējas paši caur sociālajiem tīkliem. (Patiesībā arī 1905. gada revolūcija Latvijā noritēja ļoti organizēti un mērķtiecīgi apstākļos, kur nepastāvēja nekādi masu informācijas līdzekļi — radio un TV vēl nebija izgudroti, bet avīzes revolūcijas karstumā tikai retumis tika nogādātas līdz lasītājiem, ja vispār iznāca.) Mēs jau tagad varam prognozēt — NRA (kas bija galvenais medijs 1905. gada revolūcijas laikā zem nosaukuma «CĪŅA»), arī šoreiz ir nostājusies tautas pusē, bet par pārējām avīzēm gan to tik droši nevar pateikt. 

Kam tas ir izdevīgi? 

Ātrumā pārskatot dažādas sabiedrības grupas, es neatradu tikpat kā nevienu, kam būtu noderīga pašreizējā valsts iekārta Latvijā. Zemniekus spiež uz ceļiem, ražotājus bankas putina ārā un atņem uzņēmumus, tranzīts neaug, strādājošie zaudē darbavietas, tirgotāji cīnās ar sarūkošo pirktspēju, pensionāriem draud mazināt jau tā niecīgās pensijas, siltums un elektrība, gāze maksā arvien dārgāk, policija slinko vai laupa, mediķi un skolotāji krīt no kājām. Vai kaut vienai sabiedrības grupai tas ir izdevīgi? Domāju, ka pat banku darbiniekiem šī situācija šķiet nepareiza — labāk būtu likvidēt šo purvu un līdz ar to «pārstartēt» arī stagnējošo banku/finansu sektoru. 

Vārdu sakot, mūsu sabiedrības iekšienē sāk rasties revolucionāra situācija — valdība arvien mazāk spēj kontrolēt notiekošo, kamēr tauta grimst arvien bezcerīgākā nabadzībā. Dombrovska valdība ir atmetusi mēģinājumus uzlabot situāciju ekonomikā, tā vietā paklausot SVF diktātam — kurš domāts vienīgi tās upuru iedzīšanai arvien dziļāk krīzē (NB: mazizglītoti tirgus fundamentālisti, kas šeit gribēs man oponēt, vispirms lai paši apgūst tēmu, un tikai tad lai piedalās diskusijās — atvainojiet par aroganci!)

Nevardarbīga iekšējā revolūcija — tas ir sākums, lai vismaz kaut ko saliktu vietās. Vispirms — sevī, pēc tam jau arī sev apkārt. 

Komentāri:
asdf, 02/03/2011 09:26
neo - līderis??? te jau pat kaķim jāsmejas
asdf, 02/03/2011 09:27
NRA - tautas rupors? neskatoties uz maizestēvu?
Mareks, 02/03/2011 10:07
kopumā raksts pat ļoti labs, paldies autoram par to! Un tas tiesa, tauta Latvijā atmostās un viss notiks likumsakarīgi - Godmaņa un Domrovska stafeti izbeigs tautas atmoda..
xyx, 02/03/2011 10:16
Neo - paveicis vajadzīgo, nevis līderis. asdf, iemācies lasīt :)
asirietis, 02/03/2011 16:35
man seviskas ticibas NEO nav-parak jocigi viss bij-pie tam,ja vins butu atklajis,ko tadu,kas butu kriminali sodams,tacu to,ka milzigas algas sanem to organizaciju vaditaji,zinaja visi.tass izskatas pec teatra,kuraa vara gatavoja sev rezerves variantu-notiek revolucija-gaaz valdibu-vietaa liek tautas varoni-NEO
Jānis, 05/03/2011 14:24
Pie4krītu Marekam!
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Ekonomikas žurnālists, arīdzan bieži ziņo no ...
Vairāk
Reklāma